gadā pēc vēlēšanām pārņemtu varu. Ne vairs kā privātpersona, bet kā SC līderis N. Ušakovs aicināja parakstīties par valsts valodas statusu krievu valodai kongresa delegātus, kuru vidū bija arī Saeimas deputāti - viņi solījuši būt uzticīgi Latvijai, «stiprināt tās suverenitāti un latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu».
Saskaņas kongress bija viens no vērienīgākajiem šāda veida forumiem, kam līdzīgi vēroti tikai Tautas partijas ziedu laikos. Ar Staro Rīga elementiem un ziedu kompozīcijām skatuves noformējumā, ar teju tūkstoti cilvēku zālē Saskaņa demonstrēja savu varenību. Tiesa, daudzi zālē sēdošie bija vairāk vērotāji, nevis dalībnieki. Liela daļa ar autobusiem bija ieradusies no Latvijas reģioniem. J. Urbanovičs pasākumu vadīja kā lielisks šovmenis, neļaujot nevienam garlaikoties. Līderu runas bija konkrētas, bez skaistām no dzejas un vēstures grāmatām aizgūtām frāzēm vai lozungiem, ar kuriem nereti izdaiļotas labējo partiju vadītāju uzstāšanās. Abi līderi uzsvēra SC galvenos uzdevumus - sagatavot reformas pensiju sistēmā un sociālo pabalstu sistēmā, izstrādāt sabiedrības integrācijas programmu. Saskaņa arī organizēs latviešu valodas kursus tiem, kuri vēlas naturalizēties. Taču galvenais esot ēnu kabineta izveide, kas «vairs nebūs priekšvēlēšanu triks, bet dzīves nepieciešamība», teica J. Urbanovičs. Otrs mērķis ir gatavot «zvaigžņu komandu pašvaldību vēlēšanām». SC iecerējis izveidot 10 000 lielu partijas atbalstītāju aktīvu, kuru jebkurā brīdī varētu mobilizēt parakstu vākšanai par kādu iniciatīvu.
Partijas vadības vēlēšanas ne tikai notika atklāti, bet tajās arī netika saskaitītas balsis. «Dzirdēju labu priekšlikumu par Jāni Urbanoviču kā valdes priekšsēdētāju,» sacīja pats J. Urbanovičs un, paraugoties zālē pacelto biļetenu jūrā, jau jutās ievēlēts. Viņš paskaidroja, ka par priekšsēdi nodotās balsis aprēķinās, no reģistrēto delegātu skaita atņemot tos, kuri atturējās vai balsoja pret. Šī metode diez vai darbojās precīzi kongresa otrajā daļā. Tajā dalībnieku skaits varēja būt sarucis, par spīti tam, ka pēc labas maltītes pusdienu pārtraukumā zālē palikušie varēja skatīties filmu par N. Ušakovu. Tāpat tika ievēlēti arī priekšsēža vietnieki Valērijs Agešins un Sergejs Dolgopolovs, par kuriem turklāt balsoja reizē. Ar vienu atklāto balsojumu ievēlēja arī visu J. Urbanoviča nosaukto valdi. Priekšsēža mērķis esot izveidot valdi no dažādu domubiedru grupu pārstāvjiem kā diskusiju klubiņu. Valdē būs 17 cilvēku, kuru vidū ir arī Valērijs Kravcovs, Andrejs Elksniņš, Boriss Cilēvičs, Igors Pimenovs, Egils Rutkovskis, Marjana Ivanova-Jevsejeva, Oļegs Agafonovs.
Debates slēdza, kad vēl 20 tajās pieteikušies nebija tikuši pie vārda. Tie, kas paguva uzstāties, atsevišķos gadījumos bija visai kritiski. N. Ušakovam pārmeta gan izteikšanos par okupāciju, vienlaikus uzteicot viņu par parakstīšanos, gan gatavību atteikties no Sociālistiskās partijas valdības veidošanas laikā. I. Pimenovs bija pret parakstīšanos par valsts valodas statusu krievu valodai un neplāno to atbalstīt, jo «uz provokāciju nevar atbildēt ar provokāciju». Vairāki runātāji iebilda pret Armanda Strazda izslēgšanu no partijas. Pēc E. Rutkovska ierosinājuma delegāti nobalsoja par A. Strazda atjaunošanu partijā. Kongresā kritizēja arī valdošo koalīciju. N. Ušakovs neveiksmi valdības veidošanā saista ar to, ka atklājies - Zatlera Reformu partija nav vienots veidojums, bet Vienotība kļuvusi tikpat ciniska kā savā laikā Tautas partija. Par to liecinot arī Saeimas priekšsēža vēlēšanas. V. Agešins uzskata, ka ar «pārbēdzējiem, kas ir vistīrākais korupcijas piemērs», valdība nevarēs īstenot reformas. Viņš uzsvēra, ka koalīcijai bez Saskaņas neesot nākotnes.