Dienas eksperimenta mērķis bija nedēļas laikā izmēģināt braukšanas ar motorolleru plusus un mīnusus un dalīties pieredzē ar citiem iesācējiem pirms 14. maijā plānotā motorolleru sezonas atklāšanas pasākuma.
Jābūt drošam
«Esmu starā! No pirmā brīža, kā uz rollera uzkāpu, jutos kā zivs ūdenī,» Eva no mums trijiem ar motorolleru sapratusies vislabāk. Mēs ar Zitu noskatāmies, kā viņa, tikko pirmo reizi savu rolleru piestartējusi, jau joņo ārā no autostāvvietas pie Dienas redakcijas. «Uzreiz jau varbūt uz ielas braukt nevajadzēja,» domīgi saka instruktors, kad Evu varam vairs tikai sadzirdēt kaut kur uz Mūkusalas ielas.
Viņa pēc šā eksperimenta ir vistuvāk lēmumam iegādāties motorolleru. Pašlaik Eva ikdienā pārvietojas galvenokārt ar velosipēdu, taču, ja būtu motorollers, ar velosipēdu viņa brauktu retāk.
Citiem motoiesācējiem Eva uz ceļa iesaka būt pašapzinīgiem. «Būtiski ir atcerēties, ka es uz motorollera esmu tāda pati satiksmes dalībniece kā autovadītāji,» uzsver Eva. «Tā arī jāuzvedas - jābrauc pa ceļa vidu, pa savu joslu. Ja brauksi kā mazs nobijies trusītis pa joslas sānu, mašīnas spiedīs vēl vairāk malā. Tāpēc jābrauc tāpat kā mašīnai.» Salīdzinot braukšanas pieredzi ar velosipēdu un motorolleru, Eva uzsver, ka automašīnas motorizēto braucamrīku tomēr respektē vairāk.
Eva brīdina, ka uz ceļa bīstamas situācijas var radīt daudzās bedres. «Ar ātrumu ir ļoti jāuzmanās. Man bija daži ne pārāk patīkami gadījumi ar palēcieniem.»
Cimdos un šallē
Zitas pirmās braukšanas pieredzes sekas ir iesnas. Tāpēc viņas pirmais ieteikumiem iesācējiem - jāpadomā par apģērbu! «Pavasarī un vēsā vasaras laikā obligāti jāvelk cimdi un ap kaklu jāsien šalle vai lakats. Lai gan man piektdien bija pavasara mētelis, cimdi un šalle, braucot pāri Akmens tiltam, pamatīgi sapūta.»
Latvijas laikapstākļi arī ir viens no iemesliem, kāpēc Zita pagaidām neapsver domu iegādāties rolleru - pārāk īsu brīdi Latvijā ir silts, - pilnvērtīgai braukšanai var atvēlēt divus mēnešu gadā.
Otra Zitas atziņa - motorollers vairāk piemērots individuālistiem, ne ģimenes cilvēkiem. «Neriskēju vest bērnu. Šis ir arī būtiskākais iemesls, kāpēc man motorollers nav piemērots,» viņa saka. Līdzīgi kā Eva, arī Zita secinājusi, ka, lai «izdzīvotu», uz ceļa jāuzvedas, it kā brauktu ar auto: «Vajag braukt ar pārliecību, ka esi tikpat nozīmīgs uz ceļa kā tas Lexus džips.»
Galvenie guvumi, pārvietojoties ar motorolleru, - ļoti operatīvi var nokļūt no punkta A līdz punktam B, braucot nav jāizmanto fizisks spēks (vasarā īpaši svarīgi - braucot ar velosipēdu, sasvīst). Pluss ir arī nelielais degvielas patēriņš - ikdienā braucot no Ziedoņdārza līdz Dienas redakcijai Mūkusalas ielā un vēl nedaudz pa pilsētu, Zita iztērējusi vien piecus latus nedēļā. Atšķirībā no velosipēda motorolleram ir ērts un visai ietilpīgs bagāžnieks zem sēdekļa. Arī Zita, braucot ar motorolleru, daudz asāk izjutusi grubuļainās, nelīdzenās un bedrainās Rīgas ielas.
Pašlaik lielākoties motorolleru pircēji esot vīrieši. Iespējams, Zitas pieredze rāda vienu no iemesliem: «Noņemot ķiveri, mani mati bija «sapačkāti». Varbūt var kaut kādu mazāku ķiveri lietot. Kolēģe gan teica, ka izķemmē un viss kārtībā, bet man tādai izspūrušai visu dienu negribas būt.»
Uz sāniem
Mana motopieredze sākās visai trauksmaini - visticamāk, saskāros ar daudzām situācijām, kas raksturīgas iesācējiem. Sākot no benzīna bākas meklējumiem (tā parasti atrodas zem sēdekļa, kuru var pacelt, to vispirms atslēdzot ar atslēdziņu) un pagrieziena rādītāja lampiņas izslēgšanas (bija jālieto maza podziņa starp kreisā un labā pagrieziena rādītāja slēdžiem) līdz pat visai neveiklam šļūcienam uz smilšaina ceļa, pārāk strauji bremzējot. Oranžais motorollers bija ņēmis ļaunā, ka ticis pie tik nemākulīga lietotāja, un dienu pēc šļūciena izvēlējās «nelēkt», proti, nebija iedarbināms.
Mans secinājums - braukšanas process ir grūtāks, nekā izskatās no malas, un būtiski atšķiras gan no auto, gan velo braukšanas pieredzes. Jāpārdomā arī, kur motorolleru novietot. Un vēl - braukšana ar motorolleru var būt visai skaļa. Ja dzīvojat, piemēram, nelielā Pārdaugavas šķērsielā, logu rūtis vecajos koka rāmjos jūsu braukalēšanu «laidīs cauri».
Bet ātrums, protams, pārtrumpo daudzas negācijas. Lai nonāktu redakcijā, man ierasto 15 minūšu (ar auto) vai 30 minūšu (kājām) vietā ar rolleru bija vajadzīgas minūtes piecas.