Studentu gados biju iecienījis Umīti - dzidru meža ezeriņu netālu no Saulkrastiem. Dažas reizes izmēģināju Bābelīti, kas atradās tuvāk - Juglā. Taču, kad pārcēlos uz dzīvi Ziepniekkalnā, sāku apgūt šai Rīgas daļai tuvākās ūdenstilpes. Ejot pāri Salu tiltam, vienmēr noraugos uz puišeļiem, kas no visai respektējama augstuma lec tumšajos ūdeņos. Šausminos, bet ne tik daudz tāpēc, ka pastāv zināms risks sašķaidīt kādu smailīti vai pašam tapt sašķīdušam uz kuģīša klāja. Daugavas māmuliņas ūdeņi lielpilsētā man vienkārši nešķiet peldēšanai piemēroti. Šai ziņā kā vislielākie ekstrēmisti manā topā vienmēr būs sanktpēterburgieši, kas nesmādē pat Ņevas ūdeņus pilsētas centrā. Pastumj sāņus drazu - tukšās pudeles, izlietotos prezervatīvus - un tik ņurko! Daugavas kreisajā krastā esmu izmēģinājis meža ezeriņu Beberbeķos un netālu no _Viesturu_ golfa laukuma esošā Božu ezera peldvietas, tautā sauktas par Vosa dīķiem.
Pirms gadiem desmit atklāju sev Baložu karjerus Rīgas apvedceļa malā, un līdz šim tieši tā bijusi mana iecienītākā peldvieta. Tiesa, ja senāk uz Baložiem braucu vai ik pārdienas, pēdējos gados aizvien retāk, bet šovasar tur esmu bijis vien dažas reizes. Tas tāpēc, ka skumji skatīties uz piedrazoto ezera apkārtni un apkārt dzirdēt dārdošu mūziku no pašā ezera krastā noparkotajiem auto, kuru skaits te ar katru gadu tikai audzis. Bet kronis visam bija šovasar pie izveidotā kontrolposteņa divu puišu nekaunīgi paģērētā nauda «par transportu» - velosipēdu. Nebūtu jau man žēl to 50 santīmu, ja vien ezera apkārtne tiktu pienācīgi sakopta, tālāk no krasta atbīdīti motorizētie, kā arī rasta iespēja bez bažām atstāt divriteni. Starp citu, tieši te man reiz nozaga velosipēdu. Nozaga arī kurpes, lai nevarētu dzīties zagļiem pakaļ. Par laimi, netālu bija divi policisti, kas arī bija atbraukuši nopeldēties. Un paldies viņiem - zagļus panācām uz vecās Jelgavas šosejas un nodevām Olaines policijas iecirknī. Tie bija divi knauķi, kuri nebūt neizskatījās nobijušies, smīnēja: «Tā, tēvocīt, gadījās - šoreiz nesanāca, rīt varbūt sanāks! Tāds nu reiz ir tas bizness…» Bet par naudas prasīšanu mans sašutums bija tik liels, ka pat nepalūdzu kontrolieriem kādu personas dokumentu un rakstveida apliecinājumu tam, ka nauda tiek iekasēta legāli. Pašvaldības tagad ir īpaši nabadzīgas - to mēs visi zinām. Bet vai tādēļ nolaisties līdz cinismam, cilvēku ar velosipēdu pielīdzinot autobraucējiem, naudīgajiem? Cik tālu šajā ziņā var iet? Iespējams, ka nauda bija domāta nevis pašvaldībai, bet boksa klubam Lāčplēsis, par kura klātbūtni te liecina vien norāde apvedceļa malā. Atceļā domāju par to, vai drošāk tomēr nebūtu atkal mainīt savus ieradumus, atrodot citu peldvietu. Un ja nu tiešām - bokseri? Ar tiem labāk nesapīties, ka nedabū vēl pa purnu…