Otra frontes puse to sauc par atgriešanos padomju laikos. «Es atceros, kā tas bija padomju laikā, kad manu personīgo sporta veidu galda tenisu izmeta ārā no pirmās grupas un ielika otrajā, - sporta skolas aiztaisīja ciet, trenerus atlaida, bērni varēja iet, kur grib,» saka Latvijas Sporta federāciju padomes (LSFP) ģenerālsekretārs Egils Puriņš.
Tuvāko divu gadu laikā IZM ieplānojusi izstrādāt metodi, pēc kuras varētu noteikt prioritāros sporta veidus. IZM Sporta un jaunatnes departamenta direktore Ulrika Auniņa pagaidām runā izvairīgi, tomēr no viņas teiktā var noprast, ka par prioritārajiem sporta veidiem varētu kļūt tie, kas ap sevi spēj pulcēt vislielāko bērnu un jauniešu skaitu. «Šeit uzreiz ir jāizslēdz manipulācija ar informāciju, kad daudzi saka - kā tad tā, jūs finansēsiet piecus, un pārējiem nebūs nekā!» iestarpina U. Auniņa. Viņa saka, ka bez kopēja finansējuma apjoma palielināšanas nekādas pārmaiņas neesot iespējams īstenot, jo pašreizējais sporta budžets ir «vairāk nekā smieklīgs».
LSFP vadību gan māc šaubas, ka prioritāšu noteikšana pārējos sporta veidus finansiāli neskars. Padomes ģenerālsekretārs E. Puriņš uzsver, ka demokrātiskā valstī vajadzētu būt vienalga, ar kādu tieši sporta veidu bērni nodarbojas, jo galvenais, ka viņi lietderīgi pavada laiku. «Ja noteiks prioritātes, tad būs tā, ka bērns teikts mammai - es gribu iet uz karatē vai boksu. Bet mamma teiks - nē, tu nevari, jo tas nav prioritārais veids. Tev jāiet uz basketbolu,» ironizē E. Puriņš. «Bet puikam metrs sešdesmit pieci,» smejoties viņu papildina padomes prezidents Andris Kalniņš. Viņš paredz, ka prioritāro sporta veidu vidū būtu vairākas komandu spēles, vieglatlētika, peldēšana, kamaniņu sports un bobslejs.
Tomēr ne visi ar LSFP ir vienisprātis. Latvijas Olimpiskās vienības valdes priekšsēdētājs Einars Fogelis uzskata, ka var diskutēt par to, cik lietderīga ir liesā valsts finansējuma izkliedēšana pa aptuveni 80 federāciju kontiem. Viņaprāt, lietderīgāk būtu noteikt prioritātes divos blokos - masu un top sporta veidi. Tā būtu sava veida nodrošināšanās, jo kurš gan pirms 10-15 gadiem varēja paredzēt, ka šobrīd skeletons būs prioritārs, retoriski vaicā E. Fogelis. Basketbola kluba VEF Rīga padomes priekšsēdētājs Edgars Jaunups (Vienotība) uzskata, ka vienam no prioritāšu noteikšanu kritērijiem jābūt arī konkrētā sporta veida jaudai privātā finansējuma piesaistē. «Ja sporta veids nevar piesaistīt ne latu privātās naudas, tad ir jautājums, kāpēc, vai menedžments nepareizs,» viņš saka. Tāpat esot jāņem vērā arī starptautiskie panākumi un sociālā funkcija - cik daudz bērnu un jauniešu iesaistīts.
«Prioritāros sporta veidus varētu noteikt, piemēram, uz četriem gadiem. Ja mēs kādā sporta veidā sasniedzam labus rezultātus, tad arī sniedzam atbalstu, lai tas attīstītos tālāk. Tā būtu ļoti pozitīva motivācija,» uzskata Saeimas Sporta apakškomisijas priekšsēdētājs Ivans Klementjevs (SC).