Lepojas ar skolotājiem
«Esmu karalaika bērns, dzimis kā aprīļa joks - tikai pēdējā datumā,» stāstu par savu dzīves gājumu ar humoru uzsāk Andris Priede. Vēlāk, jau atceroties darba gaitas, viņš piebilst: «Pēc horoskopa esmu Vērsis un Zirgs - sava ceļa gājējs, nepiekāpīgs.»
Kara laikā viņa ģimene dzīvojusi Spuņņciemā, vēlāk pārcēlušies uz Jūrmalu, uz Sloku, kur Andris pabeidzis Slokas Strādnieku jaunatnes vakara vidusskolu: «Varu lepoties ar saviem skolotājiem! Fiziku mums mācīja Jānis Kindzulis. Latviešu valodu - Imants Ziedonis, man vēl tagad šermuļi pār kauliem skrien, kad atceros, kā viņš teica: «Es jums iemācīšu rakstīt domrakstus...» Klases audzinātājs mums bija ķīmijas zinātņu doktors Grosvalds. Ar skolotājiem man laimējies.»
Skolu beidzot, viņš sācis strādāt Rīgas autobusu parkā kā autoatslēdznieka māceklis, pēc armijas gan pārvilināts uz Jūrmalu. «Tā līdz šim brīdim darbojos ap automobiļiem,» noteic Andris Priede. 1970. gadā iestājies Ļeņingradas Dzelzceļa un transporta inženierijas institūtā. «Ļeņingradu izvēlējos tāpēc, ka tolaik tas bija populārs institūts ar senu vēsturi no cara laikiem. Esmu lepns, ka to pabeidzu, jo šo institūtu pirmskara Latvijā pabeidza Ķeguma HES būvdarbu vadītājs.» Institūtā Andris mācījies neklātienē, bet strādājis Jūrmalas 36. ATU un Autotransporta un šosejas ministrijas Autotransporta mācību kombinātā kā galvenā inženiera vietnieks mācību jautājumos. Tad atkal pārnācis uz Jūrmalu, bet no 2004. gada Andris Priede ir CSN un kustības drošības pasniedzējs Dobeles autoskolā Autoamatnieks ar filiālēm lielākajās Latvijas pilsētās. Par autoinstruktoru viņš nostrādājis 14 gadu, par pasniedzēju - 40.
Kad noteikumi bija likumi
«Šofera lieta ir ļoti interesanta. Man virzība par pasniedzēju bija izaugsme. Jo ar autiņiem krāmēties ir viens, bet strādāt ar cilvēkiem - tas jau ir psiholoģisks process.» Andris Priede lēš, ka Auto mācību ražošanas kombinātā vien savulaik sagatavoti aptuveni 600 tūkstoši topošo autobraucēju. «Ir, ir gadījies pacelt balsi. Tolaik braukšanas apmācībām bija dotas 70 stundas un, ja cilvēks uz katru stundu nāk kā pirmoreiz... Un ziemā sagriež autiņu šķērsām uz ceļa. Tad gan skaļāk parunāju,» atzīst pasniedzējs. Kādreiz viņam prasa - cik stundu vajag, lai iemācītos braukt? «Atbildu - pie sava vecuma pieliec desmit! Manuprāt, galvenā ir motivācija. Gribēšana, nevis varēšana.»
Taujāju, kā Andris Priedē vērtē braukšanas kultūru mūsdienās. «Brauc ļoti netīri!» līdzīgi kā mūzikas skolotājs pārmestu netīri nospēlētu skaņdarbu, braucējiem pārmet CSN pasniedzējs. Viņš uzskata, ka attieksme pret noteikumiem, braukšanas kultūru kļuvusi pavirša. Taču savu vienaudžu auto vadīšanas prasmes vērtē kā apdomīgas: «Man ir paziņas, instruktori, kas arī 80 gadu vecumā brauc. Tie ir vecā kaluma šoferi, kam noteikumi bija likumi! Jā, varbūt tam vecajam ir lēna reakcija, bet apakšā ļoti liela pieredze. Viņš nepļāpā pa telefonu pie stūres, viņš krustojumā novērtē situāciju.»
Pašam Andrim Priedem vadītāja stāžs ir no 1969. gada - visām auto kategorijām, arī jūras un upju kuteriem, motorlaivām. Tomēr savas laivas nav un arī pie personiskā auto stūres viņš vairs nesēž. «Mašīna man bija, bet kā jau šajos laikos - kādam uzticēju to pārdot. Pa draugu būšanai. Pārdeva mašīnu un pazuda. Ar visu naudu,» rūgti nosmej Andris Priede. «Varbūt cilvēkam sāksies labāki laiki, un viņš vēl uzradīsies ar naudu. Kādam paziņam tā bija - no viņa aizņēmās naudu, bet atcerējās pēc 10 gadiem. Varbūt mani arī atcerēsies.»
Reiz dārziņš man būs
Andris Priede neslēpj - jā, viņš ilgojoties pēc mašīnas. Ja tagad vajadzētu izvēlēties, tad tas būtu Volvo, kas apvienojot eleganci un ērtības: «Ne velti to dēvēja par diplomātu vāģi.» Tāpat seniors ilgojoties pēc ģimenes mazdārziņa, kurš kādreiz bijis. «Man ļoti patīk ravēt, stādīt, kopt. Zemenes, redīsus... Ceru, ka kādreiz dārziņš man būs!» smej seniors. Kā paiet seniora ikdiena, kad nav jādodas uz nodarbībām? «Nē, man nav skumīgi. Daudz lasu - nupat izlasīju grāmatu par Hariju Liepiņu, ļoti patika. Vācu kopā, apkopoju mapēs publikācijas par ievērojamiem cilvēkiem. Kolekcionēju monētas, medaļas, gleznas. Pa reizītei aizeju uz teātri, koncertiem. Patīk šlāgerkoncerti, patīk Andrea Bočelli - biju uz viņa koncertu Mežaparkā. Tas nekas, ka biļete dārga - kolosāls koncerts!»
Par veselību Andris Priede nesūdzas, kaut nesen pārcietis nopietnu operāciju: «Visu mūžu esmu sportojis, skrējis, basketbolu, volejbolu spēlējis, desmit gadus nodejojis Liesmā. Nekad neesmu bijis resns. Ēdu normāli. Alkoholu lietoju ar mēru - man garšo Latvijas alus un labs vīns.» Katru dienu, ja vien labs laiks, seniors ejot gar jūru - no Kauguriem līdz Bigauņciemam un atpakaļ kopā sanākot 14 kilometru. Patīkot sēņot. «Un marinēt! Mājās esmu galvenais pavārs - man patīk gatavot salātus, gaļas ēdienus. Bet speciāli kalorijas neskaitu, zinu tikai - ar sliktu garastāvokli pie plīts nav ko darīt!» Andris Priede uzskata - kreņķiem patiesībā neesot vietas: «Ne velti saka - drūmās domas piesaista nelabos spēkus. Savukārt prieks daudz ko aizskalo. Ja būs spēks, gribētu vēl pastrādāt pāris gadu, iekopt sev dārziņu, pastaigāt gar jūru, papeldēties. Un, ja būs mašīna, varētu paceļot. Jādzīvo tik nost!»