Saeimas deputāts no Tautas partijas Kārlis Leiškalns šā gada 10.februāra Dienā apgalvo, ka pašreiz spēkā esošais Vēlēšanu likums neatbilstot Satversmes 6.pantā nostiprinātajiem vispārības, vienlīdzības un proporcionalitātes principiem. Tāpēc partijām visos vēlēšanu apgabalos esot jāpiesaka vienādi kandidātu saraksti. Tad vēlētāji varēšot izteikt savu attieksmi pret katru partijas piedāvātu kandidātu neatkarīgi no vietas, kur viņi balso.
Par šādiem Vēlēšanu likuma grozījumiem kolēģis cīnās ļoti uzstājīgi. Taču vienā no Saeimas Juridiskās komisijas pēdējām sēdēm Leiškalna kungs tomēr nolēma savus iesniegtos priekšlikumus atsaukt, jo par tiem vēl esot pamatīgāk jādiskutē.
Ievērojama sabiedrības daļa šodien pamatoti ir neapmierināta ar pastāvošo vēlēšanu sistēmu. Partijām tauta neuzticas un alkst pēc «profesionāļiem» un «saimniekiem». Pēdējā laikā politiķus mēdz salīdzināt ar «zombijiem», «vilku baru» u.tml. Tiek izteikti viedokļi, ka piedalīties vēlēšanās ir pazemojoši, jo «tāpat jau nekas nemainīsies». To dara gan stiprās rokas piekritēji, gan žurnālisti un politologi, un nu jau dažkārt pat nevalstisko organizāciju pārstāvji. Šādi apgalvojumi atgrūž sabiedrības iesaistīšanos politikā, bet godprātīgus politiķus spiež pamest darbošanos šajā jomā.
Iespējams, ka ir jāizdara izmaiņas Satversmē vai Vēlēšanu likumā. Taču ar to ekonomisko un morālo krīzi nav iespējams atrisināt. Neticami, ka vēl 20 gadu pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas neesam tikuši daudz tālāk par politisko vidi, kādu to, uzstājoties Satversmes sapulces debatēs 1921.gada 27.septembrī, redzējis tā laika deputāts F.Cielēns: «Mūsu pilsonība vēl nav pratusi radīt politiskas partijas un pastāvošās pilsoņu partijas ir tikai dažādas kliķes un dažādi personīgi grupējumi, bet ne nopietni ņemamas politiskas partijas, kādas ir Vakareiropas kultūras zemēs. Tas liecina tikai par mūsu pilsonības zemo politisko attīstību.»
Tiesību doktrīnā tiek uzsvērts, ka neilgu laiku pirms vēlēšanām būtiski grozījumi vēlēšanu sistēmā nav pieļaujami. Toties šodien, tuvojoties Saeimas vēlēšanām, visām partijām vajadzētu paust savu viedokli par to, ko darīt, lai vēlētājs ik reizi pēc kārtējām vēlēšanām nejustos tik ļoti dziļi vīlies savos deputātos.
Latvijas demokrātijas galvenais trūkums ir pārmērīga nosliece plutokrātijas (naudas varas) virzienā. Tai pie mums ir pārāk liela ietekme uz politisko procesu. Demokrātijas funkcionēšanai īpaši nozīmīga ir partiju vienlīdzības garantija. Vēlēšanas, kuru rezultātus būtiski ietekmē turīgo partiju pastiprināta pieeja vēlētājiem caur medijiem un dažādiem citiem pasākumiem, kas naudas vai citu resursu trūkuma dēļ nav pieejami citām partijām, nav uzskatāmas par brīvām vēlēšanām. Kā norādīts Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2006.gada 3.novembra blakus lēmumā, vienlīdzīgu vēlēšanu princips visupirms paredz, ka visu politisko spēku un individuālo kandidātu iespējas ir vienlīdzīgas. Tas attiecas uz plašsaziņas līdzekļu pieejamību, kā arī uz partiju un to kampaņu finansēšanu. Šis princips prasa ne tikai tiesisku, bet arī faktisku iespēju vienlīdzīgumu.
Pilsoniskās savienības deputāti kopā ar Jaunā laika kolēģiem ir iesnieguši grozījumus Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likumā, kas būtiski ierobežotu naudas varas ietekmi uz vēlētāju gribas veidošanos. Vienlaikus mēs uzskatām, ka liela kļūda bija Saeimas vēlēšanās atteikties no Vēlētāju reģistra, kuru lietojam kā pašvaldību, tā arī Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Vēlētāju reģistrs būtu atjaunojams, jo pašreizējai kārtībai - balsošanas fakta atzīmēšanai pasēs ar spiedogu - ir vairāki trūkumi. Paveras manipulācijas iespējas ar vēlētājiem, nav iespējamā risinājuma, ja vēlēšanas kādā no iecirkņiem tiek atzītas par nelikumīgām, sarežģītās procedūras dēļ tiek pazemināta vēlētāju līdzdalība ārvalstīs.
Atgriežoties pie K.Leiškalna priekšlikumiem, gribētu dot viņam dažus padomus. Tā kā vismaz piecos Satversmes tiesas spriedumos analizēta Satversmes 6.pantā nostiprināto vēlēšanu tiesību principu jēga, pirms tik kategorisku apgalvojumu izteikšanas, ka Vēlēšanu likums neatbilst Satversmei, vēlams būtu iepazīties ar minētajiem avotiem. Savukārt Satversmes Sapulces 1921.gada rudens stenogrammas liecina, ka Satversmes «tēvi», piemēram, M.Skujenieks, A.Bergs, J.Purgalis, O.Nonācs, J.Goldmanis u.c., nav uzskatījuši, ka partijām visos vēlēšanu apgabalos vēlams būtu noteikt vienādu kandidātu sarakstu. Jāuzsver, ka viņi ir sprieduši par deputātu skaita aprēķināšanu vēlēšanu apgabalos pēc vēlēšanu sarakstos iekļauto vēlētāju daudzuma, nevis pēc nodotām balsīm. Bez tam K.Leiškalna pieminētais K.Dišlers nav uzskatāms par Satversmes līdzautoru, jo nav piedalījies Satversmes projekta izstrādāšanā.
Lai uzlabotu politisko vidi un pilsoņi panāktu sev vēlamos rezultātus, nav citas iespējas kā vien pašiem cilvēkiem nevis vērot un sūkstīties par notiekošo, bet gan aktīvāk darboties politikā.