Attiecības starp atsevišķiem apdrošinātājiem un medicīnas iestādēm, kam nākas izturēt apdrošinātāju spiedienu, ir krasi saasinājušās, taču visi ir aizmirsuši, ko par notiekošo domā apdrošināšanas ņēmēji - gan pacienti, kas izmanto polises, gan darba devēji, kas pieņem lēmumus, kuru apdrošinātāju izvēlēties un vai tagad, krīzes laikā, vispār apdrošināt savus darbiniekus.
Pacientu pirmā reakcija ir zināma: vērojams tieši tas pats efekts, kas savulaik ar sāls izpirkšanu lielveikalos. Viņi aizvien intensīvāk izmanto savas polises, kamēr tādas ir un saistībā ar līgumu starp apdrošinātājiem un ārstniecības iestādēm iespējamu laušanu nav kļuvušas bezjēdzīgas.
Reti kurš pagaidām aizdomājas, ka šādu nesaskaņu rezultātā var sabrukt sistēma, kas pēdējos gados tomēr attīstījās un joprojām būtiski palīdz krīzē nonākušajai valsts finansētajai veselības aprūpes sistēmai. Lai to nepieļautu, visiem konfliktā iesaistītajiem būtu laiks sēsties pie sarunu galda un meklēt konstruktīvus risinājumus sadarbībai. Ir skaidrs, ka no spiediena metožu lietošanas ieguvēju nebūs.
Pirmkārt, apdrošinātājiem ir jāsaprot, ka ārstniecības iestāžu tā sauktā premium segmenta izslēgšana no līgumiestāžu vidus nostādīs tos apdrošinātājus, kas tā rīkosies, zaudētāju pozīcijās, jo nebūs jau lielas jēgas pirkt polises, kas nodrošina tieši to pašu, ko valsts apmaksātie pakalpojumi. Ieguvēji būs tie apdrošinātāji, kuri arī turpmāk spēs piedāvāt iespēju apmeklēt iestādes ar labu reputāciju, kurās strādā augsti kvalificēti speciālisti un ir modernas diagnostikas un ārstniecības tehnoloģijas.
Otrkārt, ir jāpieliek punkts polišu tirdzniecībai par dempinga cenām, no kā tagad cieš tieši tie apdrošinātāji, kas savulaik centās uzvarēt ikvienā valsts vai pašvaldību uzņēmumu un iestāžu rīkotā konkursā, piedāvājot nereāli zemas cenas (uzskatāmākais piemērs - BTA).
Situācija, kad krītas pieprasījums pēc apdrošināšanas polisēm un apdrošināšanas ņēmēju lokam kļūstot šaurākam, apdrošinātāja ieņēmumi vairs nespēj segt izmaksas, bija prognozējama jau sen. Protams, tā pacientiem nav laba ziņa, bet polišu cenas celsies - no tā izbēgt nav iespējams. Tā kā apdrošināšanas tirgū ir daudz dalībnieku, kuriem klientu ir pārlieku maz, lai nodrošinātu normālu rentabilitāti, kompāniju apvienošanās vai dažu apdrošinātāju aiziešana no tirgus ir neizbēgama.
Treškārt, gan veselības aprūpes iestādēm, gan apdrošinātājiem jābūt solidāriem savā «pieticībā» un krīzes laikā jāierobežo izdevumi, darbinieku algas ieskaitot. Tāpat jāņem vērā, ka treknie gadi patiešām ir aiz muguras - apdrošinātājiem vajadzētu saprast, ka daudzmiljonu peļņas laiku vajadzētu aizmirst.
Ceturtkārt, tieši pašlaik visiem tirgus dalībniekiem ir nopietni jādomā par savu reputāciju, un nav pieļaujams, ka pacients, atnācis pie ārsta, uzzina, ka polise vairs nesedz to vai citu pakalpojumu vai ir lauzts līgums ar konkrētu ārstniecības iestādi. Turklāt parasti pacientu neviens par to nav pacenties informēt.
Protams, savas rīcības risku izvērtēšana ir apdrošināšanas kompāniju ziņā, taču var prognozēt, ka, saskārušies ar šādu rīcību, darba devēji nākamreiz izvēlēsies citus apdrošinātājus, kas ir stabilāki, prognozējamāki un apmaksā iespējami augstāka līmeņa pakalpojumus iespējami labākās medicīnas iestādēs. Savukārt ārstniecības iestādēm ļoti strikti jāseko, vai pacientiem netiek piedāvāti nevajadzīgi pakalpojumi, tā nepamatoti un priekšlaikus iztērējot pieļaujamo apmaksāto pakalpojumu līmeni.
Piektkārt, ir jāatceras, ka ikvienu problēmu, konkrētu pretenziju var atrisināt, ja partneri viens otram uzticas, meklē kompromisus, nevis izvirza kareivīgus ultimātus.
Iespējams, ka nepieciešami vēl citi risinājumi, taču galvenais ir sākt procesu. Pretējā gadījumā nonāksim pie sasistas siles, un labākajā gadījumā no tirgus pazudīs atsevišķas apdrošināšanas sabiedrības un ārstniecības iestādes, bet sliktākajā - veselības apdrošināšanas sistēmu nāksies veidot no jauna.