martā var gaidīt mazākais ar lauku garšu sirdī. Māra Ķimele pret Antona Čehova teksta latviešu tulkojumu esot izturējusies brīvi, un izrāde, Jaunā Rīgas teātra vārdiem sakot, stāstīs par «lauku cilvēku darbu, pasaules izjūtu un mīlestību».
Pirmais Čehovs
Gundara Āboliņa karjerā Tēvocis Vaņa jeb latviskotais Jāņonkulis ir pirmais A. Čehova iestudējums. «Grūts autors. Protams, es zināju, ka grūts, bet nekad nebiju to jutis uz savas ādas. Godīgi sakot, man labāk patīk Turgeņevs,» saka aktieris. «Reiz man bija iespēja būt klāt sarunā, kur divi cilvēki, kurus ļoti cienu, pirmo reizi tikušies, atrada kopsaucēju faktā, ka abiem nepatīk Čehovs. Tie bija literāte Tatjana Tolstaja un režisors Alvis Hermanis. Un man liekas līdzīgi. Pirmajā mirklī lasot liekas - vai tas viss mani vispār uztrauc? Vai tas spēj mani aizķert? Bet Čehovs, šķiet, pieprasa, lai radi viņam opozīciju. Tikai tad beigās iznāk, ka sadarbojies ar viņu.»
Vaņa jeb Jānis Māras Ķimeles iestudējumā Gundaram Āboliņam dodoties rokā «kā zutis», un to diez vai varot uzskatīt par aktiera sapņu lomu. Droši vien ne bez nozīmes ir fakts, ka teju visa Jāņonkuļa trupa tikai nupat atgriezusies no ilgstošām viesizrādēm - turnejā bija devusies gan Soņa, gan Klusuma skaņas -, bet jebkurš Antona Čehova iestudējums pēc aksiomātiskas patiesības ir ansambļa izrāde. «Tāpēc es gribu izvairīties no apzīmējuma «jubilejas izrāde»,» saka aktieris, kurš šogad svin apaļu dzimšanas dienu. Izrādes tapšanas laiks esot tikai sakritība - Māras Ķimeles senlolota iecere iemiesojusies brīdī, kad teātris spējis tās mēģinājumiem atrast vietu saspringtajā darbu grafikā. «Izrāde jau tikpat labi varētu saukties nevis Jāņonkulis, bet Soņa vai, piemēram, Astrovs. Domāju, izrāde ir par visiem, nevis tikai par vienu.»
Kāpostu ēvele un Sofija
Kāpēc Jāņonkulis, un vai lokalizācija izrādei ir būtiska? Atbilde neesot vienkārša. Jā, varoņi un lugā minētās ģeogrāfiskās vietas ieguvušas jaunus, latviskākus vārdus, bet tāpēc vien izrādi par lokalizāciju nevajagot uzskatīt. «Latviešiem ir viens lugas tulkojums, manuprāt, diezgan paviršs. Es atļaušos tā teikt, jo lasīju abus Vaņas - gan oriģinālu, gan tulkojumu. Tāpēc mēs arī atļāvāmies šur tur mazliet brīvāku pieeju tekstam. Tas ir, par pamatu ņēmām krievu oriģinālu,» saka aktieris. «Tulkojums pats par sevi ir smalka lieta, bet arī aktieris, kad spēlē, būtībā tulko. Vārdiem, ko viņš lieto, jābūt ļoti precīzi saskaņā ar spēli, jūtu dabu, kas ir uz skatuves. Kas tad ir Tēvocis Vaņa? Ne īsti latviešu, ne krievu valoda. Tātad Jāņonkulis. Lugas Soņu par Sofiju saucam speciāli, lai nejūk ar to otru Soņu,» smaida Gundars Āboliņš.
Visus izrādes pārsteigumus priekšlaikus negriboties atklāt, bet būs izrādē arī Latvijas lauku realitātes zīmes, piemēram, kāpostu ēvele vai trušu būri. «Pieļauju, ka tai laikā un vidē cilvēki tā nestrādāja. Bet, ja uzmanīgi palasa lugu, skaidrs, ka tie ir paputējuši muižnieki un arī dara lauku darbus. Tas ir tikai priekšstats, ka Čehovu spēlē dīki un laiski, neko nedarot. Mēs mēģinām darīt.» Režisore Māra Ķimele esot izlēmusi nedarīt neizdarāmo un «visa Čehova» vietā koncentrēties uz vienu tēmu. «Visu nekad neaptvert, tāpēc mēs runājam par lauku un pilsētas cilvēku saprašanos un nesaprašanos, konfliktu, tiekšanos citam pēc cita. Luga, varētu teikt, ir par nesatikšanos. Tas man no Māras puses liekas gudri - specializēties, izvēlēties savu mērķauditoriju, nevis raidīt visu ko visiem.» Un kāda ir Gundara Āboliņa Jāņonkuļa traģēdija? «Nokavēta mīlestība.»