Ja nu ne gluži Jāņi, tad vismaz teiciens «līst kā pa Jāņiem» tagad ir nedaudz apdraudēts. Sinoptiķi informē - šogad Jāņu naktī Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas aģentūras novērojumu stacijās lietus nav reģistrēts. Nu un, ja tā tas turpināsies vēl kādas piecdesmit Jāņu naktis, tad kurš gan vairs spēs saistīt Saulgriežu laiku ar gumijniekiem, palšķošām plēvēm virs Jāņu galdiem, slapju, bet spītīgu ugunskuru dūmiem utt. Ja Jāņos arī turpmāk vairs nelīs, latvietis var pazaudēt vismaz vienu no divām mīklām: kā aukstums zina, ka ievas uzziedējušas, un kā lietus zina, ka Jāņi klāt. Nav jau, protams, žēl.
Taču vēl vairāk un uz visiem laikiem gribētos pazaudēt epitetu, ko Jāņi ieguva 2000.gadā, kad autoavārijās gāja bojā 26 cilvēki. Informācija, kas līdz vakardienas pēcpusdienai bija mediju rīcībā - uz ceļiem Jāņu naktī nav gājis bojā neviens cilvēks, ļauj cerēt, ka vasaras saulgrieži Latvijā var arī nebūt «asiņaini».
Jaunākas tradīcijas, protams, var ietekmēt vecākas tradīcijas pat tad, ja sākotnēji šķiet - tās nemaz nav saistītas. Piemēram, kūlas dedzināšana un jaunas meitas iespēja tikt pie iecerētā. Kā zināms, Jāņu nakts piedāvā vairākas iespējas dabūt kāroto puisi. Vismaz viena no tām izklausās vēl reālāka par papardes zieda atrašanu. Vajagot tikai noķert sienāzi, to sakaltēt, tad smalki saberzt un piebērt noskatītajam pie ēdiena. Nu, un vai tad ir kādas pazīmes, kas liecinātu par to, ka Latvijā reiz sienāži varētu izbeigties? Diemžēl ir - aizvien jauni rekordi kūlas ugunsgrēku jomā.
Ir, protams, vēl vienkāršāki un daudz populārāki Jāņu rituāli. Piemēram, Jāņu naktī nedrīkst iet gulēt, jo, ja guļ Jāņu naktī, tad cilvēks visu gadu ir miegains un nedabū sievu vai vīru. Vai nu pret savu gribu, bet tieši ar šo rituālu - negulēšanu Jāņu naktī - nodarbojās Latvijas konfesiju draudzes vienojoties kopējās nakts lūgšanās cīņā pret pagāniem. Kā vēsta aģentūra LETA, aizlūgums par to, lai Latvija atgrieztos no elkdievības grēka, noticis Jāņos no desmitiem vakarā līdz sešiem no rīta pēc Rīgas evaņģēliskās Vasarsvētku draudzes Cerība iniciatīvas, ko atbalstījuši arī Latvijas lielāko kristīgo konfesiju - katoļu, luterāņu, baptistu, adventistu - vadītāji, kā arī baznīca Jaunā paaudze. Draudzes Cerība mācītājs Jānis Sadovskis raksta: «Mēs mīlam savu tautu, tomēr mūsu Latvijā ir lietas, kas ved prom no Svētā Dieva. Tāda diemžēl ir arī Jāņu tradīcija.» 1961.gada 24.jūnija Cīņas ievadrakstā teikts: «Laikmetā, kad padomju cilvēks liek pamatus dižajai komunisma celtnei, nepareizi un nelietderīgi būtu celt godā pagānu ieražas.» Sadovskis saka: «Jāņu naktī pa visu Latviju uz pakalniem deg pagāniski ugunskuri, un mūsu tauta grims alkoholā, pagāniskā dzīvesveidā un bezdievībā.» Arvīds Pelše bija gatavs pierādīt, ka Jāņi ir no dzīves atpalikušu elementu, dzērāju un nacionālistu svētki.
Draudzes Cerība mācītājam nu atliek cerēt, ka ar latviskās identitātes nīdēšanu viņam veiksies vairāk nekā padomju režīmam, kas ne vien aizliedza Jāņu svinēšanu, bet centās no grāmatām, filmām, dziesmām un pavārgrāmatām izskaust visu, kas par šiem svētkiem atgādināja, tajā skaitā, jāņuzāles, jāņusieru, jāņtārpiņus.
Tiesa, nav liecību, ka Pelše būtu uzdrīkstējies ķerties pie kaut kā tāda, ar ko visai konsekventi nu sākuši nodarboties latvieši paši - vārda Jānis pazudināšanu. Katru gadu Latvija zaudē vairāk nekā tūkstoti Jāņu, turklāt šī tendence pieaug. Pagājušā gada Jāņos vajadzēja par 1053 ozollapu vainagiem mazāk nekā 2007.gadā, bet šogad jau 1139 vainagi kļuvuši lieki. Un tikai 93 mazi puikas kopš pagājušā gada Jāņiem tikuši pie vārda Jānis. Teorētiski droši vien var aprēķināt, kad Latvijā pienāks laiks, kad Jāņi kļūs par Jāņu retumu, jo vairāk būs tādu ugunskuru, pie kuriem nav neviena Jāņa. Un teorētiski jau arī kaut kad ir sagaidāmi Jāņi bez Jāņiem. Bet praktiski nekas te nav rēķināms. Jo ne tikai mazie Jāņi, lieli izauguši, savus dēlus var nosaukt par Jāņiem. Tāda doma var ienākt prātā arī citiem Latvijā XXI gadsimtā dzimušiem latviešu puisīšiem. Piemēram, Bjulentam, Batistam, Bekamam, Fabiasam, Ebenezam, Deivam, Džekam, Džeimsam, Džesi, Emanuilam, Esteram, Faimam, Ihtiandram, Junioram, Goram, Hosē Inglasio, Ņamočiram, Kļimam, Ļeļam, Krosofico, Linusam, Maiklam, Melhisedekam, Ozijam, Platonam, Rikardo, Sado, Takdiršoham. Un arī citiem. Vai tā būs vai nebūs, mēs pagaidām nezinām. Bet pēc Ziemassvētkiem atkal būs Jāņi. Vismaz nākamgad. Un gribas, protams, dungot: «Mūžu, mūžos būs dziesma, un mūžu mūžos alus smeķēs.» Ak, ne jau tāpēc, ka latvieši būtu no dzīves atpalikuši elementi, dzērāji un nacionālisti. Bet tāpēc, ka latvieši ir.