Domājot par to, kā uzlabot sabiedrības veselību, infektologi ir vienisprātis - jāpanāk plašāka bērnu vakcinācijas aptvere, līdz minimumam samazinot infekcijas slimību izplatību. Lai gan Latvijā valsts bērniem bez maksas nodrošina vakcīnas pret ļoti daudzām infekcijām un Latvijas imunizācijas kalendārs tiek uzskatīts par vienu no labākajiem Eiropā, vakcinācijas aptvere pēdējo gadu laikā samazinās. Sabiedrībā aug skepse un aizspriedumi pret vakcināciju, arvien biežāk vecāki atsakās vakcinēt savus bērnus pret tādām nopietnām slimībām kā tuberkuloze, difterija un citas, tāpēc nevar izslēgt šo infekciju uzliesmošanu.
Pērn par 3% samazinājās zīdaiņu vakcinācija pret tuberkulozi, kas nozīmē, ka 1500 bērnu mūsu valstī nav pasargāti no smagām tuberkulozes formām. Neapmierinoša ir 2 mēnešu vecu bērnu vakcinācija pret B hepatītu - šo poti saņēmuši tikai 77,8% mazuļu, kā arī vakcinācija pret pneimokoku infekciju, pret ko potēti tikai 65,7% bērnu minētajā vecuma grupā. Bērnu slimnīcā ik dienu ārstējas mazuļi ar smagiem plaušu karsoņiem, kaut gan visiem bērniem līdz gada vecumam šogad vajadzēja būt vakcinētiem pret pneimokoku infekciju, kas pasargā no smagām pneimonijas formām.
Vakcinācijas jomā ir pieņemti daudzi labi lēmumi, taču praksē vecāki diemžēl nevēlas piedāvātās iespējas izmantot un pat klaji tās ignorē. Lai nepieļautu infekcijas slimību izplatību, kas apdraud visu sabiedrību un kaitē arī trūcīgajam veselības aprūpes budžetam, ārstiem un pārējai sabiedrībai daudz aktīvāk jāizglīto bērnu vecāki par vakcinācijas jautājumiem un jāpanāk plašāka vakcinācijas aptvere.
Kā? Mans priekšlikums - rast iespēju no valsts puses materiāli atbalstīt tās ģimenes, kas rūpējas par savu bērnu veselību. Ģimenes, kurās vecāki bērnus regulāri ved pie ārsta, laikus veic imunizācijas kalendārā paredzētās vakcīnas, varētu saņemt kaut simbolisku nodokļu atlaidi. Ar šādu soli no valsts puses tiktu parādīts, ka tai rūp iedzīvotāju veselības veicināšana, tiktu novērtētas ģimenes, kas rūpējas par veselības saglabāšanu, un veselīgi dzīvot tiktu mudinātas arī citas ģimenes.
Patlaban ir svarīgi domāt ne tikai par to, kā motivēt ģimenes palielināt bērnu dzimstību, bet arī par to, kā ar dažādu finanšu instrumentu palīdzību motivēt ģimenes uzņemties atbildību par jau dzimušo bērnu profilaksi. Jo ģimene, kurā bērni neslimo ar vakcīnregulējamām slimībām, ietaupa valsts budžeta līdzekļus. Piemēram, Bērnu slimnīcā valsts par vienu rotavīrusa pacienta hospitalizāciju maksā 260 latus. Līdz ar to, ja valsts pērn nebūtu atlikusi plānoto vakcinēšanas programmu līdz 2014. gadam, 19 tūkstošu jaundzimušo imunizācija 2010. gadā būtu izmaksājusi mazāk nekā saslimušo mazuļu ārstēšana šogad.
Noteikti jādomā arī par to ģimenes ārstu papildu finansēšanu, kuri atbildīgi un aktīvi iesaistās savu pacientu vakcinācijā. Ja valsts apmaksāts ģimenes ārsts ir pret vakcināciju, manuprāt, viņam jāizvēlas cita profesija vai medicīnas joma, kurā īstenot savu pārliecību, nenonākot pretrunā ar valsts interesēm veselības jomā.
Nav normāla situācija, ka 240 no 1400 Latvijas ģimenes ārstiem pērn vispār nav informējuši par infekcijas slimību gadījumiem savās praksēs, kas liecina, ka ārsti infekcijas slimību nopietnību nereti vērtē nevērīgi un pat vieglprātīgi.
Daudzi ģimenes ārsti infekcijas neuzskata par nopietnām slimībām, jo ikdienā nesastopas ar slimību smagajām formām. Viņi neredz intensīvās terapijas nodaļās ievietotos bērnus, piemēram, ar smagām rotavīrusa infekcijām, jo ar to nodarbojamies mēs, slimnīcu ārsti. Līdz ar to rodas maldīgs priekšstats un nepamatota bezrūpība attiecībā uz infekciju ierobežošanu, kas nav pieļaujams.
Lai uzlabotu mediķu izglītību, Rīgas Stradiņa universitātes Tālākizglītības fakultātes paspārnē varētu izveidot Imunizācijas skolu, kur medicīnas darbiniekiem izglītoties par pareizu, drošu vakcināciju un saņemt jaunāko ar vakcināciju saistīto informāciju. Bet, lai izglītotu vecākus, ģimene līdz ar bērna piedzimšanu varētu saņemt informatīvu materiālu veselības grāmatiņas veidā, kurā būti sīki aprakstīts, kādas valsts garantētas veselības pārbaudes, izmeklējumi, analīzes, vakcīnas bērnam katrā dzīves posmā jāsaņem. Turklāt darāmais būtu ne tikai uzskaitīts, bet arī sīki aprakstīts, ka, piemēram, tādā vecumā vizītes laikā vecākiem ar ārstu jānotiek sarunai par auto krēsliņa lietošanu, par indīgām vielām, slimībām, vakcināciju pret infekcijām u.c. Tas veicinātu to, ka ne tikai ministrija vai ierēdņi kontrolē ārstu ieguldījumu veselības profilakses jautājumos, bet gan paši vecāki varētu sekot līdzi un kontrolēt, vai ārsti no savas puses ir snieguši visu informāciju, paveikuši visu saistībā ar bērna veselību un drošību. Pasaulē pēdējos gados liela uzmanība tiek pievērsta vecāku aktīvai iesaistīšanai bērnu veselības veidošanā, tāpēc mums ir iespējas pārņemt labāko pieredzi.
Praksē redzam, ka ir vecāki, kuriem ārsts nav pietiekami stāstījis par vakcinācijas nepieciešamību, nav īpaši uzrunājis, bet tikai dialogā ar speciālistu vecākiem rodas drošības izjūta. Ja tiktu ieviesta šāda grāmatiņa, vecāki būtu labāk informēti ne tikai par ārsta vizītes nepieciešamību un laiku, bet arī tās saturu un būtu mazāk iespēju kaut ko nokavēt vai palaist garām saistībā ar bērna veselību.
* Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Bērnu slimību klīnikas vadītāja