Pieredzējušo ekspertu saviļņojusi mūsu koklētāja Laima Jansone etnodžezā, trio ar perkusionistu Arti Orubu un basistu Andri Grunti. Levensons pirmoreiz mūžā redzēja un klausījās kokli (tiesa - uzreiz elektroakustisko), un bija pārsteigts, cik labi tā iederas džezā. Džefs Levensons šeit ierodas jau trešo gadu pēc kārtas, atsaucoties Rīgas ritmu ielūgumam, kopā ar citiem festivālu un koncertnamu vadītājiem izlūkot Latvijas jauno džeza mūziķu potenciālu. Augsto novērtējumu apliecināja pagājušajā pavasarī noorganizētā Latvijas mūziķu debija Ņujorkas Blue Note. Prestižajā klubā Māra Briežkalna kvintets uzstājās kopā ar izcilo amerikāņu trompetistu Braienu Linču un džeza saksofonistu Krisu Poteru.
Starta laukums talantiem
Showcase jeb jauno mūziķu noklausīšanās festivālā Rīgas ritmi notiek kopš 2006. gada ar mērķi iepazīstināt ārzemju producentus, festivālu rīkotājus, žurnālistus un producentus ar Latvijas džeza, improvizācijas un pasaules mūzikas izpildītājiem. Ārzemju viesi vēro mūziķu koncertuzstāšanās un sarunājas paneļdiskusijās. Jaunajiem mūziķiem šī ir lieliska iespēja dibināt kontaktus un iekļauties pasaules mūzikas apritē. Šogad viņus vēroja mūzikas eksperti no ASV, Lielbritānijas, Īrijas, Izraēlas, Beļģijas, Itālijas, Šveices, Somijas un Igaunijas. Šī bija jau ceturtā šāda talantu atrādīšana, un tajā prezentēja septiņas jauno mūziķu vienības no koklētājas L. Jansones debijas džezā un čellista Kārļa Auzāna & Future Folk orchestra līdz populārajam dziedātājam un trombonistam Intaram Busulim. Latvijas bundzinieks Ivars Arutjunjans, ģitārists Matīss Čudars, saksofonists Toms Rudzinskis, bundzinieks Kaspars Kurdeko uzstājās arī starptautiskās grupās. Savukārt šovkeisu augļi ienācās amerikāņu basģitārista Viktora Beilija un mūsu City Jazz Big Band sadarbības projektā.
Džezā ar kokli?
Ko un kā spēlēt, lai pamanītu? Uz lielo džezu ar latviešu kokli? «Izaicinājums nav tikai būt sava instrumenta izcilam virtuozam. Izaicinājums ir radīt savu identitāti, kas piesaista uzmanību un dara mūziķi atpazīstamu. L. Jansones mūzikai piemīt new age izjūta, kas cilvēkus pievelk,» - Džefu Levensonu tā pārliecināja. Bet viņš zina, ka nav viegli piedāvāt publikai nepazīstamus mūziķus. Pērn ņujorkiešus tomēr savaldzinājis «svaigs, nedzirdēts džezs» no Latvijas. «Briežkalna kvintets ir augsta kvalitāte, un smelšana latviešu mūzikas klasikā paplašina džeza robežas un papildina tā vārdnīcu. Tā rodas jauna mūzika, tas ļauj mums iztēloties nākotni. Biju ļoti lepns, ka viņus atvedu,» Dž. Levensons atzīstas, ka no Latvijas vienmēr atgriežas ļoti iedvesmots «ar kaut ko prātā». Nolūkoti šovkeisos Latvijā, Briežkalna kvintets un grupa Cosmos tika ielūgti Otavas, Venēcijas un Pori džeza festivālos. Deniss Paškēvičs ar grupu pabija Kaunas Jazz, Jazz Kaar, Vilnius Jazz un Birštonas Jazz festivālos.
Kāds agrāk še neredzēts fotogrāfs, kurš Kongresu namā fiksēja koncertu kadrus, izrādījās allaboutjazz.com žurnālists. Arī viņam interesanti bijis dzirdēt tieši jauno mūziku, nevis to, ko varētu dzirdēt arī Londonā un Ņujorkā. «Koklētāja ar trio spēlēja patiesi interesantu, radošu tradicionālās latviešu tautas mūzikas un džeza kombināciju. Kokles skanējums likās tuvs īru un skotu mūzikai. Arī bundziniekam bija ļoti interesanti skanējumi, jo viņš spēlēja ne tikai tradicionālo bungu komplektu, bet pat virtuves piederumus, lai radītu skaņu dažādību. Tie bija ļoti iespaidīgi, oriģināli skanējumi,» iespaidos dalās londonietis Brūss Lindsejs no allaboutjazzz.com. Arī Londonas mūziķi tagad apvienojot dažādus stilus un pieredzes. «Tikai padomājiet, neviens mūzikas instruments taču nav radīts speciāli džezam. Arī ģitāra un saksofons eksistēja labu laiku pirms džeza dzimšanas. Džezā izmanto gan klasiskā orķestra, gan tautas mūzikas, gan arī mūsdienu elektroniskos instrumentus. Lielbritānijā daži džezā izmanto dūdas. Citi savukārt elektroniku, ievijot džezā deju un tehno mūziku. Ja varat radīt džezā jaunu skanējumu, izmantojot savas tautas kultūru, tas ir lieliski,» uzskata Lindsejs. Savus Rīgas ritmu atklājumus viņš apkopos publikācijā ar paša fiksētajiem attēliem.
Briseles multikulturālā centra Flagey izpilddirektors Ledure Gilles (Beļģija) Rīgā viesojās pirmoreiz, taču zinīgi jūsmo par mūsu lieliskajiem dziedātājiem, instrumentālistiem, koriem un Nacionālo simfonisko orķestri. Palepojies, ka bijis pirmais, kurš pirms 15 gadiem organizējis Elīnai Garančai koncertu Beļģijā, viņš teic, ka tagad atklājis Latvijā jaunu, džeza jomu. «Festivāls Rīgas ritmi ir lieliski organizēts. Tas ir festivāls pilsētai, piedāvājot mūziku dažādās pilsētas vietās. Pie Dzelzceļa stacijas to klausījās jauns celtnieks, tieši no būves netīrā darba apģērbā. Tas ir lieliski, jo diez vai viņš aizietu uz džeza klubu. Redzēju jaunus, talantīgus mūziķus, taču viņiem vēl ir jāaug - kā visiem jaunajiem mūziķiem pasaulē.» L. Gilles neslēpj, ka plāno mūziķu aicināšanu uz Briseli 2015. gadā, kad Latvija būs ES prezidējošā valsts. «Bet nevajadzētu fokusēties uz to, kuri tieši tie būs, jo visi ir ļoti talantīgi un veido savas karjeras. Būtiskāk ir domāt, ko varam izdarīt jauno mūziķu labā? Kā dot viņiem atspēriena platformu? Ir jāattīsta Eiropas sadarbības sistēma kā Ulysses platforma laikmetīgās mūzikas jaunrades atbalstam.» Briežkalna festivāla sistēma ļaujot dažās dienās ieraudzīt mūsu zemes talantus.
Ko šis mūziķis spēj?
Jirki Kangasu, Pori Jazz festivāla dibinātāju un māksliniecisko vadītāju līdz 2009. gadam, ar kokli pārsteigt nevar, jo viņa zemē topā ir mūsu kokles radiniece, somu kantele. No Somijas uz Rīgas ritmiem desmit gados pabijis vismaz sešreiz, viņš saka, ka «nav jēgas ataicināt mūziķi, lai stundu uzstājas festivālā, kur piedalās 800 mūziķu». «Esmu par radošās sadarbības tīklu, lai latvieši, igauņi, somi muzicē kopā. Esam tā palīdzējuši iekļūt apritē arī latviešu dziedātājiem, konkursu uzvarētājiem.»
«Kokles trio spēlēja tikai savu mūziku. Viņiem skan, bet jātiek skaidrībā, vai šīs kompozīcijas būs interesantas arī, ja spēlēs cits? Un ko vēl spēj šie mūziķi? Jāsaprot, vai šis puisis spēlē savu mūziku tāpēc, ka neprot standartus un nevēlas, lai viņa sniegumu salīdzina ar džeza profesionāļiem? Vai viņš tiks galā arī citos sastāvos un mūzikā?» jautā J. Kangass. «Džeza mūziķim jārada sava skaņa. Kad Mailzs Deivis spēlēja trompeti, viņš nebija pasaules izcilāko trompetistu skaitā, bet jau pēc trim skaņām visi zināja, ka spēlē Deivis. Tā ir vislielākā vērtība. Otrs: vai spējat radīt īstu hitu, kuru visi gribēs spēlēt un klausīties? Apritē atgriežas nemirstīgās 1950./60. gadu melodijas, jo jaunā mūzika nepiedāvā spilgtas melodijas, kuras iegulst atmiņā.» Somu džeza vecmeistara skatījumā latvieši nepiedāvāja neko ārkārtēji atraktīvu, taču ir daudzsološi. Lai mūziķi attīstītos, ir ļoti svarīgi, lai būtu vismaz viens profesionāls bigbends. Citādi jaunie mūziķi aizbrauks strādāt uz ārzemēm, brīdina J. Kangass.