Viss man tiek atļauts
Jauna, teātrī tikai otro sezonu strādājoša režisora karjerai V.Meikšāna pirmie gadi šķiet ļoti daudzsološi. Pagājušajā sezonā V.Meikšāns VDT iestudējis gan Fantomsāpes, gan kritikas atzinīgi novērtētās I.Bergmana Marionetes, veidojis publikas iecienītus teātra koncertus. Latvijas Kultūras akadēmiju absolvējis 2007.gadā, 2006./2007.gadā par M.Valčaka Pirmās reizes iestudējumu teātrī Skatuve nominēts Spēlmaņu nakts balvai nominācijā Spilgtākā debija. Kopš brīža, kad šopavasar VDT pēkšņi pameta režisors Mārtiņš Eihe, ar V.Meikšāna vārdu aizvien pārliecinošāk tiek saistītas teātra nākotnes cerības.
«Katrā ziņā mana darbība teātrī tiek veicināta, nevis bremzēta,» režisors atzīst. «Man Valmieras teātrī ir vislabākie darba apstākļi. Resursus, protams, griež nost visiem, bet es jūtos līdzvērtīgs. Ir maz teātru, kur jauns režisors var dabūt štata vietu, tātad pelnīt mēnešalgu. Bet tas man bija principiāli svarīgi. Labas zāles, labi aktieri un iespējas iestudēt vairākas izrādes sezonā. Viss man tiek atļauts, un es šajos apstākļos jūtos ļoti komfortabli.»
Rīgā V.Meikšāns rādīs savu pirmo Valmierā iestudēto darbu. Ko skatītāji no tā var sagaidīt? «Saturīgu izklaidi. Tā nav izsmiešanās izsmiešanās pēc. Var iet uz teātri baudīt aktierspēles kvalitāti. Un Sigarevs, godīgi sakot - gan pārtaisīts, ir jaunākā dramaturģija… Es meklēju lugu ar noteiktu tēmu - realitāte un ilūzija, jo jutu, ka man ir ko vēstīt. Bet varbūt, ka laikmetīgā dramaturģija ir maza nišiņa priekš manis. Valmieras teātra specifika veidojusies no režisoriem - Deiča, Braslas, Krodera. Viņi tomēr vairāk veidojuši klasiskus iestudējumus, arī repertuāra izvēle tāda bijusi. Un Valmieras teātris patlaban asociējas tieši ar spilgtiem klasikas iestudējumiem. Mazāk klasiskā ir mazāk.» Ambīcijas pārveidot teātri viņam neesot, bet V.Meikšāns cer, ka viņa izrādes teātra dzīvei piemetīs kādu jaunu garšvielu. «Tas, protams, ir tikai pieņēmums, ka izrādes būs jauneklīgākas. Es jau tikai divas izrādes un koncertus esmu uztaisījis. Redzēsim.»
Meklētu mitoloģijā
Ja viņam ļautu pilnu vaļu, V.Meikšāns droši vien «drīzāk meklētu mitoloģijā, ne jaunajā». Kāpēc mitoloģijā? «Kaifīga. Šarmanta. Mitoloģija ir kas tāds, kas ir veidojies ļoti ilgu laiku, caur runātu valodu. Tur pazudis viss liekais. Un drāma tur ir. Apjoms...» Lielajā zālē gan VDT esot maz cerību šādu iestudējumu sagaidīt. «Tieši otrādi. Kāpēc gan neuztaisīt kaut ko ļoti grandiozu mini telpā? Tādā, kur skatītāju vietas ir 15 vai 20 cilvēkiem. Tas tieši ir ļoti, ļoti interesanti.» Režisors daudz lasot, un lielā mērā tieši caur grāmatām atradis ceļu uz teātri. Konkordijas Universitātes absolvents ar grādu biznesa vadībā pēc pirmās sezonas starptautiskā auditorkompānijā iestājās režisoros. Ar mākslām vai teātri līdz tam neesot bijis nekāda sakara. «Es saprotu tos cilvēkus, kas neaiziet projām. Atalgojums, protams, bija patīkams, darba vide tik eiropeiska, forša, bet daži auditorkompānijā pavadītie mēneši lika smagi vilties. Sapratu - nē, tas nav priekš manis. Pamēģināsim ko citu. Bet galvenais bija nepieciešamība pēc literatūras. Izvēle atveda uz teātri.»
Jākustina cilvēks
Pirms Marionešu pirmizrādes V.Meikšāns intervijā teica, ka viņa ideāls ir intelektuālais teātris. Ko režisors ar to saprot? «Teātris ir vieta, kas liek cilvēkiem domāt. Tātad var teikt, ka teātris ir intelektuāls. Teātra pamatuzdevums ir dot informāciju skatītājam. Jākustina cilvēks, jāiesaista dinamikā. Kā līdz tam nonākt? Intelektuāls teātris skan skaļi un patosaini, bet es ar to gribu teikt, ka skatītājiem ir jādomā. Emocijas nedrīkst izslēgt, arī tās dod informāciju. Formas spilgtums... Arī tam ir jābūt, jo cilvēki iet uz teātri, lai dabūtu spilgtas emocijas. Un ja tu nerādi spilgtumu, spilgtas emocijas nevari dabūt. Ja kāds no elementiem tiek izlaists, kaut kā trūkst.» Šī pārliecība, starp citu, palīdzēs arī izsisties starptautisko festivālu lauciņā, cer režisors. «Teātra festivāli izvēlas savas programmas lielākoties pēc principa «pārsteidz mani». Man tas nav pašmērķis, bet ja tas nāk organiski? Un jābrauc ir noteikti. Tas ir izaugsmes jautājums, citādi apstāsimies un apsūnosim.»
Kamēr par mitoloģiju vēl tiek domāts, V.Meikšāns sācis iestudēt vasarā brīvdabā izrādāmu Valmieras teātra izrādi. Lauris Gundars pēc speciāla pasūtījuma teātrim uzrakstījis lugu par Cēsu kauju. Spēlēs Valmieras Drāmas teātra aktieri, izrādi astoņas reizes šovasar izrādīs Cēsu pilsdrupās - gan Cēsu festivāla ietvaros, gan kā teatrālā gājiena (pērn teātru konkursā atbalstīts projekts) no Igaunijas uz Latviju pietura. Pamazām jaunajam režisoram veidojas sava komanda - esot vienošanās ar scenogrāfu Reini Suhanovu strādāt kopā, abi saprototies no pusvārda. Komandā būšot arī Mārtiņš Meiers, kura mūzikas izjūtu V.Meikšāns jau izmantojis izrādē. Galvenais esot strādāt, «dot kaut ko arī teātrim, ne tikai egoistiski». Un nākamais gads ir izšķirošs, uzskata režisors: «Kaut kam vajadzētu palēnām sākt kustēties.»