«Kādreiz ir sajūta, ka esam kā suņu un kaķu audzētāju biedrība, kas meklē līdzekļus, un šobrīd kā vēl nekad lībiešiem arī jāvāc līdzekļi savai eksistencei,» Stalts runā tieši. Tas, ka Helmī un Daiņa Staltu dēls Dāvis kopš dzimšanas ir gluži vai apzīmogots ar lībieša zīmi, uzliek pienākumu.
Kapteiņa mazdēls
Rīga ir senais lībiešu ciems, un Dāvis, kurš dzimis un audzis modernajā Rīgā, jūtas te iederīgs. Viņš ir Rīgas domes deputāts, laikraksta Tēvijas Sargs un raidījuma Laiks vīriem žurnālists. Taču tikpat piederīgs Dāvis jūtas, aizbraucis uz lībiešu krastu. Vislabāk sevi kā līvu sajūtot Košragā, kur Stalti pirms vairāk nekā desmit gadiem iegādājušies mazu mājiņu. Iebraucot jebkurā lībiešu ciemā un satiekot labsirdīgi noskaņotu savu tautieti vai latvieti, vairāk vilina lībiskais, kurzemnieciskais šerpums nekā liekulība un teatrālums, kas bieži manāms rīdziniekos.
Vai viegli būt Staltu dēlam? «Nē, nav viegli, galīgi ne. Mani vecāki kā cīnītāji vienmēr atradušies vienā vai otrā frontē, iemantojot gan draugus, gan ienaidniekus, arī lībiešu sabiedrībā,» jaunais Stalts nāk ar vienotāja ambīcijām, lai vienotos pat ar tiem, kuri visu, kas saistās ar Staltiem, uzņem skeptiski.
«Man ir pamats lepoties ar savu ģimeni, un es citkārt lepojos arī ar tiem lībiešiem, kuri ir bijuši «frontes otrā pusē». Nevar teikt, ka viedokļi vienmēr sakrīt ar vecāku domām. Stalts uzskata, ka tā ir privilēģija un dāvana piedzimt Staltu dzimtā: «Mans lībiešu ķēniņš, paraugs un iedvesmotājs ir mans vecaistēvs Oskars Stalts. Kapteinis. Viņš mani arī audzināja kā lībieti, sarunājās ar mani lībiešu valodā.»
Pase un identitāte
Modernais Stalts ar pirmatnējo asinsbalsi sadzīvojot pārsteidzoši labi: «Pirmatnēji dabisks esmu savā intīmajā telpā ar cilvēkiem, kas man ir sirdstuvi. Pārējiem, publiskajā vidē, es būšu diplomāts un politiķis, neesmu kaujinieciski noskaņots pret to, kurš domā citādi.»
Pasē Staltam rakstīts «lībietis». «Bija «līvs», bet tad sākās vārdu kaujas - kā pareizi: līvs vai lībietis? Runājās visādi, līdz beidzot jaunieši izbeidza šo muļķīgo kašķi. «Man tas šķiet absurdi, ir pilnīgi vienalga kāds man latviešu literārajā valodā tautības apzīmējums, galvenais, lai lībiešu lieta iet uz priekšu!»
Ja būtu jātēlo Jāzeps Vuškāns kādā Almodovara filmā: vai Stalts notēlotu vai teiktu - nē, esmu lībietis? «Es atvēlētu latgaļu lomu latgalim, bet vēl labāk - es teiktu, ka latgaļiem un lībiešiem ir daudzas kopīgās iezīmes, kā, piemēram, cīņa par savu identitāti mūsdienu Latvijā, par savas valodas saglabāšanu un attīstīšanu. Latgaļi, tieši tāpat kā lībieši, ir viena no Latvijas tautām, kuras veidojušas latviešu nāciju un kurām jāizrāda pienākošā cieņa un gods,» Stalts nemeklē atšķirīgo, bet kopīgo.
Kāpēc konfliktējat?
Palikuši ap četri simti lībiešu - par ko vēl tur plēsties un ņemties?
Postsovjetiska domāšana plus šerpums un kaujinieciskums. Pēdējās īpašības vienmēr raksturojušas lībiešus. Šerpums ir bijis bruņas un ierocis pret svešiem un nereti arī traucējošs apstāklis mūsdienās, kad ir jāpaskatās ārpus sava pagalma. Jaunieši un biedri, kuri ir Līvu savienībā, paļaujas uz Stalta spējām un viņa komandas redzējumu. Jaunie lībieši mēģina mācīties lībiešu valodu, ko pasniedz Zoja Sīle, Julgī Stalte un Jānis Mednis. Staltam jāsadarbojas ar gandrīz visiem lībiešiem, lai gan ne visi bauda viņa cieņu. «Ir sarkanās līnijas, kuras daži mūsējie ir pārkāpuši. Sadarbojos ar viņiem tautas nākotnes vārdā, bet neesmu naivs,» Stalts domīgi nosaka.
Viņš lielākās cerības liek uz senioriem - 70-80 gadu veciem lībiešiem - un jauno paaudzi. Jaunie lībieši ir eiropeiski, izglītoti, runā vismaz trijās svešvalodās un cenšas apgūt lībiešu valodu, ir pozitīvi tendēti. Jaunajiem nav vidējā paaudzē sastopamā pesimisma. Tieši vidējās paaudzes lībieši jaunajiem skumji jautā - jā, ir jau modē būt lībietim, bet kam jums to vajag?
Par vidējo paaudzi Stalts ir skarbs: «Vidējā paaudze ir tā «vainīgā» paaudze, kas noveda lībiešu lietu pie iznīcības kopš 90. gadu sākuma. Viņi ir būvējuši lielus plānus, kam pamatā ir cilvēku personīgās ambīcijas un emocijas. 90. gadu sākumā visi, rokās sadevušies, organizēja 3. lībiešu atmodu, bet tikpat ātri rokas atlaidās vaļā. Esmu pateicīgs, ka man izdevies izveidot uzticamu un spēcīgu cilvēku komandu, kurā cits citu atbalstam un redzam iespēju pozitīvai nākotnei.»