Jūtos kā nabags. Čābīgi.

Vajag strādāt, nevis gaidīt podačkas. Tad nejutīsies kā nabags un arī nebūs nabags.

Laikam jau šī sajūta nav atkarīga no naudas, bet šis nabadzības sindroms mums palicis no iepriekšējā režīma, kad visi saņēma un dzīvoja "vienādi", vienīgi daži bija vienādāki par mums. Pašlaik, kad PIETRŪKST naudas ēdienam un visprimitīvākajām vajadzībām, tad gan jūtos drausmīgi pazemota, jo izglītība augstākā, zināšanas un panākumi arī it kā ir, tikai...nav par ko dzīvot...

«jūtos kā tāds nabags, ja nesu uz darbu ēdienu kārbā, jo nevaru atļauties pusdienot kafejnīcā» tad nu gan..... manaa darbaa VISI nes edienu karba un pusdieno darba vietaa, un neviens neesam nabagi, nedz ari tadi juutamies! Bet katram sava vertibu skala un iteligences limenis ;)

Pieticība mums visiem nenāks par ļaunu. Ja vēl to varētu pielāgot mūsu varai/birokrātijai, tad būtu ideāli. Tas pirmskrīzes "rauts" bija par traku.

autorei savādi draugi. es nesvinu dzimšanas dienu. jo man nav naudas. kūku man uzdāvināja vecāki. viss. arī citus svētkus neatzīmēju, jo man nav naudas. uz kino, gan dazreiz aizeju. bet tad atrodu, kad biļete maksā latu. dargak nevaru atļauties.