«Šitā tāfele mums ir gandrīz katru stundu. Pultis gan retāk, jo skolotāja laikam baidās, ka mēs visu salauzīsim. Jūs jau pati redzējāt,» atskanot zvanam uz starpbrīdi, Dienai saka viens no skolniekiem, kurš stundas laikā no rokām pamanījās izmest balsošanas pulti. Ar tās palīdzību var elektroniski atbildēt uz testa jautājumiem. Skolotāja par šo starpgadījumu neliekas pikta, tieši otrādi - radās iespēja pārbaudīt, vai sniegtās atbildes saglabājas, ja pults izslēdzas.
Apgūt tāfeli palīdz bērni
«Īstenībā tas bija ļoti ātri. Bērni palīdzēja - parādīja, kas ir jāspiež, kas jādara, paši izspaidīja visas podziņas. Viņi bija tie, kuri prasa, kas notiek, ja nospiež to vai to,» pirmos soļus ar interaktīvo tāfeli atceras D. Sviklāne. Strādāt ar to katrā ziņā viņai patlaban esot vieglāk - nevajag neskaitāmas reizes diktēt, jo teksts redzams uz tāfeles, tāpat saviem stāstiem skolotāja var pievienot klāt ilustrācijas.
Lai gan pati skolotāja ar jauno tehnoloģiju ir uz tu, viņas skolēnu vidū ir tādi, kuri joprojām labprātāk izpaužas ar parasto tāfeli un krītu. Pārsvarā tie esot vidusskolēni. Tas nenozīmējot, ka vecāko klašu skolēni atšķirībā no jaunākajiem vēl nav pieraduši pie tehnoloģijas. «Vidusskolas uzdevumi un idejas vairāk sanāk uz tās [parastās tāfeles]. Tas ir ātrāk nekā uz otras,» norāda skolotāja. Tiesa, esot arī daži, kurus interaktīvā tāfele nedaudz biedējot. «Domā, ka man varbūt īsti nesanāks un citi pasmiesies. Bet, ja viņi izvēlas otru, tad tajā gadījumā [pārējie] neko nesaka,» viņa paskaidro.
«Var neko nedarīt, uz tāfeles rādīt tikai savu prezentāciju, un viss notiks pats no sevis, bet, protams, tas tā nav. Vai otrs ir, ka visi bērni paliks par kiborgiem, bet arī tas ir mīts,» stereotipus, kas dzirdēti no skolotajiem, pirms viņi sāk strādāt ar interaktīvo tāfeli, stāsta izdevniecības Lielvārds IT valdes priekšsēdētājs Andris Gribusts. Viņš regulāri skolotājiem pasniedz kursus, kuros māca apieties ar izdevniecības izplatītajām tāfelēm un interaktīvajiem mācību materiāliem. Līdz īstam ekspertam, kurš var mācīt citiem skolotājiem, esot jānoiet aptuveni pieci soļi. «Pamatiņš ir datorprasmes, šīm prasmēm Latvijā vēl ir potenciāls attīstīties,» uzskata A. Gribusts.
Pret interaktīvajām tāfelēm skolotāji kļūst arvien atvērtāki, turpretim interaktīvās Lielvārda darba lapas palikušas tikpat kā neskartas. Kāds ir tā iemesls, A. Gribustam ir grūti teikt. To izmantošanai gan skolēnam, gan skolotājai ir jāizmanto speciāla programmatūra, taču, viņaprāt, arguments, ka bērniem mājās nav datora vai interneta, mūsdienās kritiku vairāk neiztur. «Jautājums ir, kā vecākiem iestāstīt, ka es laiku pie datora pavadu, pildot mājas darbu. Daudzus dzen prom no datora. Ir tādi, kuriem vecāki paši vakarā strādā ar datoru,» D. Sviklāne skaidro, kādēļ mājasdarbus saviem skolēniem neuzdod elektroniski. Tāpat viens no iemesliem esot A. Gribusta apšaubītais - dažiem skolēniem mājās nav pieejams internets.
Humanitārajiem mazāk labuma
«Tas viss ir ļoti labi, bet nevajag uzskatīt, ka tā tāfele ir kaut kāds brīnumrīks,» kritisks ir Āgenskalna Valsts ģimnāzijas informātikas skolotājs Andris Zariņš. Kādas citas skolas literatūras skolotāja pedagogu konferencē, kurā bija iespēja apgūt dažādus interaktīvus trikus, pēc nodarbības izteicās: «Tas ir priekš sīkajiem vai atpalikušajiem. Mums [literatūras skolotājiem] nekas no tā neder.» Lai gan A. Gribusts atzīst, ka literatūrai vidusskolas klasēs gatavu interaktīvu mācību materiālu nav, apgalvojumam par to nelietderību humanitārajos priekšmetos viņš nevēlas piekrist. Interaktīvais klases aprīkojums sastāv no tāfeles, projektora, datora un datu kameras. Pateicoties datoram un interneta pieslēgumam, savu stundu interesantāku un sev vieglāku var padarīt ikviens pedagogs, uzskata A. Gribusts. Kā piemēru viņš min Google Maps pakalpojumu Street View, kas klasei ģeogrāfijas vai kultūras vēstures stundas laikā ļauj aizceļot uz ikvienu pasaules vietu. Savukārt latviešu valodas stundās skolotājs uz tāfeles var strādāt ar dažādiem tekstiem. Tāpat iespējams izmantot balsošanas pulti, no kuras skolēns skolotājam elektroniski nosūta pareizās atbildes uz tāfeles redzamā testa jautājumiem.
Nenoliedzami lielākas iespējas interaktīvais aprīkojums paredz eksaktajiem mācību priekšmetiem. Mērīšanu var mācīties ne tikai burtnīcā ar lineālu, bet arī staigājot pa skolu un mērot skolotāja uzdotos priekšmetus ar speciālas pults palīdzību. «Skolotājs ir sataisījis uzdevums, kur viņam jāiet pa skolu un jāmēra dažādas reālas lietas. Viņam [uz pulti] atnāk tāda kā īsziņa - nomēri ieejas durvju platumu. Un tiklīdz viņš atsūta atbildi, automātiski atnāk nākamais jautājums,» stāsta A. Gribusts. Savukārt, lai nosūtītu atbildes uz testa jautājumiem, var izmantot ne vien balsošanas pulti, bet arī datoru, iPad un iPhone. Tomēr pēdējā no iespējām pagaidām nav populāra. «Būtībā tas ir jaunums, parādījās pirms mēneša. Skolotājs arī nevar būt īsti pārliecināts, vai skolēns dara to, ko ir paredzēts darīt,» saka A. Gribusts.
Lielvārds IT interaktīvos risinājumus ievieš, sekojot ASV pieredzei. Pašreiz interaktīvā aprīkojuma komplekta cena, kurā ietilpst arī dators, svārstās no 2500 līdz 5000 latiem. Pati tāfele izmaksā no 900 līdz 1500 latiem.