Kā var spriest pēc šīs teritorijas apskates, pie M. Kadāfi bijis iespējams nokļūt tikai pēc daudzu posteņu šķērsošanas. Tagad uz šejieni katru dienu brauc simtiem lībiešu. Netrūkst nedz bērnu, nedz sieviešu. Šurp dodas veselām ģimenēm, lai apskatītu kādreiz tik biedējošo un noslēpumaino vietu.
«Man pirms 17. februāra, kad sākās revolūcija, nepatika sava valsts, bet tagad varu teikt, ka es mīlu Lībiju. Es gribu pateikties tam cilvēkam, kurš darīja galu Kadāfi. Lai Dievs viņu svētī!» saka telekomunikāciju inženieris Muhammads Jūsufs Ramadani. Viņš šurp atnācis ar sievu, desmit gadu veco dēlu un pavisam mazo meitiņu - vēl gluži zīdaini. Pirms režīma krišanas neko neesot bijis iespējams sasniegt, ja vien cilvēks nav bijis starp M. Kadāfi atbalstītājiem. «Te nebija likumu, svarīgi bija tikai personīgie kontakti. Bet tagad ir parādījusies cerība uz to, ka Lībijā būs likumi. Lai tas tā būtu, visiem lībiešiem vajadzīga pacietība.» Kāds cits vīrs paskaidro, ka tagad esot svarīgi, lai valsts saņemtu ārzemju bankās iesaldēto M. Kadāfi sazagto naudu. Ticis solīts, ka budžeta iestāžu darbiniekiem tikšot palielinātas algas no nākamā gada sākuma. 1. janvāris esot termiņš, kad darbu jāatsāk skolām un augstskolām.
Ierodas aizvien jauni cilvēki. Viņi fotografē viens otru uz drupu un apdegušo ēku fona. «NATO uzbrukumi bija ļoti precīzi. Ja kādu reizi arī kļūdījās, tad tie bija tikai kādi piecpadsmit metri. Vispār NATO lidmašīnu skaņas mēs gaidījām, pat kļuvām nervozi, ja to nebija. Man zvanīja māte un prasīja, vai lidmašīnas nav bijušas, un teica, ka viņa nevarot aizmigt, jo neesot tās vēl dzirdējusi. Viņas bailes bija saprotamas - 25. februārī, bet tolaik mums bija tikai akmeņi, mūsu rajona mošejā tika nogalināti astoņi cilvēki, nošauti ar ieročiem, kas domāti šaušanai pa gaisa mērķiem. Ar šādiem ieročiem Kadāfi atbalstītāji uzbruka,» stāstīja Muhammads, kurš darbojas jaunās varas dienestā, kura uzdevums ir atmaskot M. Kadāfi piekritējus. Tādu esot pietiekami daudz, un viņi esot bruņoti.