Atmiņā kā labākās dāvanas palikuši tieši mazie nieki un mazie pārsteigumi. Īpaši izdomas bagāti tie bija studiju laikā, kad nedēļas budžets bija līdzvērtīgs šābrīža vienas ēdienreizes izmaksām kafejnīcā. Pa pieciem sametāmies karotēm, čībām vai bļodai - viss bija praktisks un noderīgs. Tomēr viss mainījās, kad sākām pelnīt. Tad jau apsvērām, cik dāvanai tērēsim, ko katrs pirksim. Tāda sava veida sacensība par interesantāko dāvanu, kad neviļus zuda arī dāvināšanas burvība.
Domājot par šo tēmu, man radās pārliecība, ka dāvanas saņemšana vai nesaņemšana no kādas personas savā veidā apliecina mūsu kopā pavadīto laiku. Dāvana parāda, cik tas ir bijis sekmīgs. Ja neesi pietiekami laika un uzmanības veltījis savam draugam un vairs neesi daļa no viņa dzīves, tad vēlēšanās dāvināt izzūd pati no sevis, un būtībā jau neviens nav tajā vainīgs.
Tomēr, ja esi labs un esi darījis visu nepieciešamo, lai tiktu apdāvināts, bet dāvanas neesi saņēmis, savu dzimšanas dienu droši vari pārcelt uz dienu, kad jūties labi un esi ar dzīvi apmierināts. Es šo burvestību reizēm izmantoju. Piemēram, šogad atceros prieku, kas mani pārņēma, kad mamma ielika klēpī pilnu bļodu ar sarkaniem ķiršiem. Radās jubilejas sajūta, un man šķita, ka pienākusi dzimšanas diena. Tāda sajūta var atnākt jebkurā priecīgā dienā, tāpēc iesaku uz datumiem īpaši nekoncentrēties.
Par jaukāko dāvanu, ko esmu kādam sagādājusi, uzskatu pārsteigumu draugam. Viņam nezinot, mēroju ceļu uz viņa dzimto pilsētu un pārsteidzu draugu ar brīnumsvecīšu dedzināšanu zem viņa istabas loga. Vispārsteidzošākais, ka labākie pārsteigumi neko daudz nemaksā, bet sagādā daudz prieka arī pašam dāvinātājam.