«Ko tikai viņš nedara, lai izsistu pretinieku no līdzsvara! Pretiniekam metot, viņš pēkšņi nelabi iebļaujas vai piesper kāju, ņirdz un smejas, aplami komandē un visādi ālējas, lai tad ar pēkšņu izrāvienu vai grābienu tiktu pie bumbas un groza. Viņš labprāt lieto gluži primitīvo paņēmienu iemest pretinieka grozā bumbu arī pēc svilpes, lai rādītu, cik tā lēta lieta. Sacīkstēs viņš ir nežēlīgs un viltīgs, bet pret publiku, kas viņu baro un dara bagātu, - aktieris, kas allaž prot uzturēt un ierosināt skatītāju interesi ar visādiem familiāriem sīkumiem - saspļaušanas rokās, piespēli gaidot, īpašā veidā iznākot laukumā un pēc katras spēles obligatoriski apkampjoties un skūpstoties ar sievu.»
Nē, šis citāts nav veltīts kādam no piektdien notikušās spēles Latvija - Lietuva galvenajiem varoņiem. 1939.gadā žurnāla Atpūta speciālkorespondents Eiropas 3.meistarsacīkstēs Kauņā rakstnieks Anšlavs Eglītis šādi aprakstīja Lietuvas valstsvienības centra spēlētāju Pranu Lubinu, kurš 1936.gadā bija kļuvis par olimpisko čempionu ASV izlases sastāvā, bet dažus gadus vēlāk, atcerējies saknes, tika pie Lietuvas pases. Par divmetrīgo lamzaku Rīgā smīnēja un skaitās, bet Lietuvā viņš kļuva par nacionālo varoni, jo visos FIBA izziņu krājumos var izlasīt, ka 1939.gadā par Eiropas labāko komandu kronēta tieši Lietuvas valstsvienība.
Protams, vēsturiskās paralēles allaž ir aptuvenas, jo katrs laiks un personāžs nāk ar savām niansēm. Taču, vēsu prātu pārdomājot piektdienas mača asākos brīžus un to iznākumu, palikšu pie dažiem akcentiem.
Pirmais. Basketbola pasaulē ir daudz treneru, kuri Kasparu Kambalu neņemtu savā sapņu komandā, taču vēl vairāk ir tādu, kuri viņu nevēlas redzēt pretiniekos.
Otrais. Kambalas spēles stils ir kā abpusēji griezīgs zobens - ļoti bīstams pretiniekiem, taču var nodarīt pāri arī savējiem. Kaspara prasme balansēt uz noteikumu robežas ir apbrīnas vērta, un attiecībās ar tiesnešiem karjeras bilance viņam ir pozitīva. Taču tā negarantē veiksmi pašās svarīgākajās spēlēs, kad vajadzēs būt īpaši uzmanīgam.
Trešais. Desmitniekā trāpīja valstsvienības galvenais treneris Ķēstutis Kemzūra, pateikdams, ka notikušie konflikti būs mācība abām komandām. Laiks rādīs, kurai tā būs palīdzējusi vairāk.
Ceturtais. Latvijas perspektīvu sakarā drošāka sajūta būtu tad, ja lūzums spēles gaitā tiktu panākts akadēmiskākā stilā. Proti, neieslēdzot maksimālās emocijas, kuras visvairāk būs vajadzīgas oficiālajās spēlēs septembrī Polijā. Tāpēc, priecājoties par komandas parādīto cīnītāju raksturu, novēlēsim turpmākajos pārbaudes mačos pazemināt kaislību temperatūru, akcentējot taktisko variantu un individuālās sportiskās formas slīpēšanu. Pilna jauda būs jāieslēdz tikai pēc trim nedēļām.