Tā vien liekas, ka sprēgāšana ap nelaimīgajām polisēm ir beigusies līdz nākamajai reizei, kad amata brāļiem, kā tas mēdz gadīties, aptrūksies svaigu asiņu, t. i., kaut no zemes būs jāizrauj jauni atmaskojumi, sazvērestības u.c., pūloties apmierināt šādus labumus alkstošos skatītājus (lasītājus).
Daudzos gadījumos troksnis ir tik pamatots, ka būtu vēlams, lai to uzturētu pastāvīgi. Taču dažkārt, liekas, var piesaukt latviešu frazeoloģijas klasiku par vannīti, no kuras kopā ar ūdeni izlej bērnu. Un ir jābažījas, vai saceltajā ļembastā skatītājs spēj sadzirdēt arī kontekstu, sakarības, nekļūstot par tādu kā kauliņu balti melnajā dambretē.
Kā cilvēks, kas Latvijas darba tirgū atrodas ne pirmo gadu, varu ar pilnu atbildību sacīt, ka darba devēju iegādātās veselības apdrošināšanas polises darbiniekiem nozīmē milzīgu progresu un panākumu, uz kuru iets gadiem. Un te nav runa tikai par polišu īpašniekiem, bet mūsu sabiedrību kopumā. Vai tiešām esam aizmirsuši, ar ko šī valsts sākās, raugoties darba ņēmēja acīm? Ar kādu beztiesiskumu, visatļautību, cinismu! Cik gadu jebkurš šņurka drīkstēja nekontrolēti nodarbināt cilvēkus un, piemēram, nemaksāt nodokļus! Pat klaji krāpties, darbinieka nomaksāto sociālo nodokli ieslidinot savā kabatā. Turklāt pat pieķerts šis zaglis turpināja, cepuri kuldams, dzīvot tālāk, bet apkrāptajam darbiniekam netika kompensēts ne čiks. Vēl vairāk - laikposmā no 1996. līdz 2000.gadam šāds lūzeris tika apkrāpts daudzkārt, jo neizdarītās sociālās iemaksas automātiski nozīmē arī baltos plankumus pensijas kapitālā. Starp citu,... šie apnicinātie joprojām ir starp mums un pamazām kļūst... par maznodrošinātiem pensionāriem!
Tiem, kam ir laimējies strādāt lielās starptautiskās kompānijās ar civilizētiem standartiem, varbūt neko tādu nebūs piedzīvojuši, kā, piemēram, neskaidrus algas izmaksas datumus vai firmas īpašnieka teju vai sadistisku rituālu - darbinieka godīgi nopelnīto viņam izsniegt krietni pāri darbadienas beigām, liekot stāvēt garā rindā, ar familiāriem tekstiem - priekš kam tev nauda?
Tagad algu ieskaita bankas kartē, bet vai tāpēc mazāk dzirdams stāstu par darba devējiem, kas pieņem darbiniekus tikai uz pārbaudes laiku, bet pēc tam, nesamaksājot ne santīma, pasaka - tu man nederi!
Daudzos gadījumos pati valsts ar saviem likumiem ir radījusi sistēmu, ka pret darbiniekiem var izturēties kā pret nevērtīgu taru. Tā sauktie pašnodarbinātie frizieri, kosmētiķi, bārmeņi, viesmīļi, šoferi u.c., kas nebūt nav brīvmākslinieki, bet ar savu statusu nosedz spraugu, pa kuru darba devējs likumīgi var nemaksāt sociālo nodokli...
Atskatoties atpakaļ, jāatzīst, ka gadu gaitā attieksme ir mainījusies uz labo pusi. Dažādu faktoru ietekmē. Viens iemesls bija tas, ka darbarokas (izceļošana no Latvijas nenotiek pirmo gadu, tikai ilgi to it kā nemanīja un nevaicāja - kāpēc cilvēki aizbrauc?) kļuva pieprasītākas, otrs - katrs saimnieks reiz iemācās, ka labi barots zirgs vezumu velk raitāk. Bet galvenais faktors, manuprāt, bija tieši valsts uzņēmumi, kas ar savu stabilo finansējumu varēja un kļuva par skatlogu, kurā citiem ieskatīties un mācīties normāli gādīgu attieksmi pret saviem darbiniekiem. Tiesa, neiznīdējama ir birokrātijas arhetipiskā tieksme kļūt par privileģētu kastu, bet šoreiz stāsts nav par to. Runa ir par valsts iestāžu civilizēto darba attiecību mesidžu, kas bija ļoti audzinošs un svarīgs! Vēl vairāk - man liekas, tādam tam vajadzētu būt arī pašreizējos tautsaimnieciskā stinguma apstākļos, kad attieksmē pret darba ņēmējiem vērojams atkritiens par daudziem gadiem atpakaļ. Gandrīz līdz tai līnijai, no kuras sākām. Pelēkās ekonomikas uzplaukums, alga aploksnē, darbs bez līguma, nesamaksāta virsstundu slodze u.c. - tā ir realitāte, kas bija kaut cik savaldīta, bet nu aiz flagmaņa valsts atkal ir pilnos auļos.
Valsts pieņem likumus par ļaunu cilvēkiem (pensiju 2.līmeņa aplaupoša koriģēšana, bezdarbnieku pabalstu apcirpšana, ienākuma nodokļa neapliekamā minimuma samazināšana, teju vai šantažējot ar draudiem ieviest progresīvo ienākuma nodokli no grašiem, kas knapi nosedz iztikas mazumiņu!) - tā diemžēl ir aksioma, kura pat nav jāpierāda.
Karstas putras strēbšana, pieprasot lauzt un turpmāk neslēgt līgumus par veselības apdrošināšanu, ir bēdīga ne tikai tāpēc, ka met kārtējo akmeni nozīmīgajā attiecību standarta skatlogā, bet it īpaši tāpēc, ka runa ir tieši par veselības apdrošināšanu. Mūsu sabiedrība nav radināta rūpēties par veselību, un padomiskā nevērība, inerce, lai kāds par mani atbild, nevis es pats esmu atbildīgs, ir tik dzīvelīga! Polise cenšas iezīmēt ko pilnīgi jaunu. Tā ir atgādinājums veikt regulāras pārbaudes un neiedzīvoties hroniskās kaitēs, tā ir kaut vai saruna ar ārstu par sabalansētu maltīti un fizisku aktivitāti...
Bet Finanšu un kapitāla tirgus komisijas nekaunīgi iepirktās polises par 519 latiem katram darbiniekam ar apmaksātiem protezēšanas pakalpojumiem, protams, ir cits stāsts. Sabiedrībā, kurā liela daļa cilvēku nevar atļauties vislētāko plombi, tas ir apmēram tas pats, kas... Latvijas Bankas prezidenta alga salīdzinājumā ar valstī noteikto minimālo algu vai pensiju.