Kāpēc tieši šobrīd Latvijā pievērsta pieaugoša uzmanība vēsturei ap Otro pasaules karu, atmiņu stāstiem, kas skar šo laiku un cilvēku likteņus pēckara periodā? «Uz to jāskatās no divām pusēm: pirmkārt, pēdējos gados ir parādījies piedāvājums, kas rada interesi par vēsturiskām norisēm. To varētu nosaukt par vēstures mārketingu. Otrkārt, pašlaik notiek paaudžu nomaiņa, proti, komunikatīvo atmiņu nomaina kultūras atmiņa,» saka K. Zellis. Komunikatīvās atmiņas ilgtspēja ir aptuveni 80 gadu, proti, kamēr vien ir dzīvi konkrēto notikumu aculiecinieki, turpmāk to aizstāj kultūras atmiņa ar sava veida «ieakmeņošanos kultūras faktos». Tieši šāda, konkrētu cilvēku atmiņu stāstu un dienasgrāmatu veidota «mikrovēsture», kas distancējas no valsts veidotā vēstures kursa, spēj vilināt un aizraut lielāku skaitu ļaužu. Vienlaikus jāsaprot, ka atmiņu stāsts nebūt nenozīmē atrašanos tuvāk vēsturiskajai patiesībai, jo arī atmiņas, protams, ir interpretācijas, ko ietekmējušas idejas un ideoloģijas, uzskati, vide un citi aspekti.
Ir ļoti sarežģīti fiksēt brīdi, kad šīs vēsturiskās atmiņas sāka pārtapt jaudīgos, diskutablos, interesi urdošos kultūrfaktos. Ar K. Zelli vienojamies, ka par sava veida «detonatoru» varētu uzskatīt aktiera Viļa Daudziņa veidoto monoizrādi Vectēvs (režisors Alvis Hermanis) Jaunajā Rīgas teātrī 2009. gadā - stāstu par latviešu pieredzi abās frontes pusēs. «Daudziņam daudz ko var pārmest, taču jāsaprot, ka mūsdienu sabiedrību bez provokācijas sakustināt nevar. Ir ne mazums labu vēstures grāmatu, par kurām sabiedrība neliekas ne zinis.» Vectēvs kļuva par 2009. gada skatītāju visvairāk mīlēto izrādi, un drīz vien - 2011. gada rudenī - milzīgu uzmanību, interesi un atsaucību izpelnījās cits vēsturisko atmiņu kultūrfakts - Ata Klimoviča grāmata Personiskā Latvija. Divdesmitā gadsimta stāsti. «Šeit izlasāms tas, kā pietrūkst mācību grāmatās par vēsturi - stāstījums no pirmās personas viedokļa,» par grāmatu sacījis V. Daudziņš. Literatūrkritiķe Anda Baklāne uzsver vēl kādu būtisku aspektu: «Grāmata atgādina, ka tuvojas laiks, kad vairs nebūs neviena, kas varēs personiski pastāstīt par laiku, kad radās Latvija, un tāpēc - ir jāpaspēj pajautāt.»
Te jāpiebilst, ka, protams, arī pirms 2009. gada Latvijas kultūrtelpā vēstures un Otrā pasaules kara tēma bija klātesoša - XXI gadsimta mijā tapa pretrunīgi vērtētā Aigara Graubas filma Baiga vasara (2000), kas noteikti raisīja skatītājos interesi par 1940. gada jūnija notikumiem, tika izdota Daiņa Grīnvalda tēva Jāņa Grīnvalda dienasgrāmata Kā es redzēju tās lietas (izdevniecība Preses nams, 2002), režisores Virdžīnijas Lejiņas vadībā tapa ļoti populārais LTV seriāls Likteņa līdumnieki (2001. gadā sākās tā filmēšana, pirmās sērijas pie skatītājiem nonāca 2003. gadā, kopumā tas bija skatāms piecus gadus), kuru K. Zellis min kā vienu no precīzākajiem kinodarbiem vēsturisko norišu atainošanā. Viņaprāt, arī kinofilma Dancis pa trim (režisors Arvīds Krievs, skatāma no 2011. g. pavasara) un pērn izdotā Valentīnas Freimanes grāmata Ardievu, Atlantīda! (izdevniecība Atēna) ir pēdējā laika spilgti mūsu vēstures dokumentējumi mākslā.
Vēsturnieks K. Zellis ir ļoti gandarīts par to, ka interese par mūsu pagātni pieaug, ka par to veidojas diskusija un mainās 90. gadu sākumā pieredzētā vēstures piemērošana varas vajadzībām, jo tolaik «mēs saskārāmies ar dogmatizētu, pat sholastisku vēstures skatījumu». Iespējams, daudzus ir atbaidījusi nebeidzamā stīvēšanās ap Latvijas okupācijas faktu, jo auglīgu, daudzpusīgu sarunu par Otro pasaules karu un pēckara laiku Latvijā bijis pārāk maz, norāda K. Zellis. Viņaprāt, tuvākajā laikā viens no lielākajiem vēsturnieku un Latvijas vēstures politikas uzdevumiem būs savas patiesības pierādīšana Krievijai.