Dārgās medicīnas iekārtas mēdz saukt arī par zelta āderēm - ja pietiekami noslogoja pusmiljonu latu vērto magnētiskās rezonanses aparātu, tā cenu varēja atpelnīt piecos sešos gados. Pēc tam - tīrā peļņa. Samazinātā veselības aprūpes finansējuma dēļ iekārtas gan tiek izmantotas mazāk un arī pakalpojuma cena gājusi uz leju, tādēļ dārgās tehnoloģijas to īpašniekiem vairs nav tik izdevīgas. «Joprojām varam nopelnīt, bet ne daudz,» Dienai saka kādas privātas ārstniecības iestādes pārstāvis, kurš savu vārdu nevēlējās publiskot.
Uzmanību uz lielo skaitu dārgo medicīnas iekārtu vērsa toreizējais premjers Ivars Godmanis (LPP/LC), uzdodot Veselības ministrijai (VM) līdz pērnā gada beigām izstrādāt kritērijus radioloģisko pakalpojumu pirkšanai. Tādā veidā tiktu sašaurināts pakalpojuma sniedzēju loks. Lai arī VM sakās tagad skaitām katru santīmu, tā joprojām tikai sola izstrādāt kritērijus, kas nozīmētu dārgo tehnoloģiju koncentrēšanu lielākajās ārstniecības iestādēs. To sola izdarīt līdz šā gada beigām. Tiesa, tad gaidāma liela pretestība īpaši no privātajām ārstniecības iestādēm, kas aparātus iegādājušās, paļaujoties, ka valsts no tām turpinās pirkt pakalpojumus.
Izstrādās kritērijus
Reģionos slimnīcas dārgās tehnoloģijas diagnostikai lielākoties pirkušas par savu īpašnieku - pašvaldību - naudu vai arī retāk pašas, ņemot līzingu. Aptaujājot tirgotājus, Diena uzzināja, ka jauns magnētiskās rezonanses aparāts maksā vidēji no 400 000 latu līdz aptuveni 1,5 miljoniem latu, savukārt datortomogrāfs - no 200 000 latu.
VM Politikas plānošanas departamenta direktore Daina Mūrmane-Umbraško par slimnīcu motivāciju pirkt dārgās tehnoloģijas saka: «Savā ziņā, lai konkurētu, lai maksimāli ilgi saglabātu savu slimnīcu statusu. Varbūt tas ir stereotips - ja slimnīca ir pietiekami nobruņojusies, tad tā pastāvēs.»
Limbažu slimnīcā no dārgajām tehnoloģijām ir pirms vairākiem gadiem iegādāts lietots datortomogrāfs, tas pirkts ar rajona padomes atbalstu. Par cik lielu summu, slimnīca neatklāj. Slimnīcas valdes locekle Gunta Ozola skaidro, ka tā bijusi nepieciešamība daudzprofilu lokālajā slimnīcā. No 1.septembra slimnīca pārtaps par ambulatoro centru un iekārtu turpinās izmantot tur. Iespējas nomaksāt līzingu lielā mērā būšot atkarīgas no pacientu maksātspējas - vai viņi spēs samaksāt līdzmaksājumu 10, 15 latu. Cēsu rajona slimnīcai bez datortomogrāfa (izmaksāja Ls 250 000) ir arī magnētiskās rezonanses aparāts (Ls 350 000). «Rajona padome bija ļoti pretimnākoša, gatava iegādāties šo iekārtu. No izmeklējuma kvalitātes viedokļa tas ļoti atvieglo mediķu darbu,» saka slimnīcas direktors Guntars Kniksts. Savukārt Ventspils slimnīca pati uz līzinga iegādājusies magnētiskās rezonanses ierīci (ap Ls 500 000).
Cits modelis ir, ka slimnīcā telpas īrē privāts uzņēmums ar sev piederošu medicīnas iekārtu un apkalpo slimnīcas pacientus. Tā rīkojas, piemēram, uzņēmums Vizuālā diagnostika, kuram ir telpas Vidzemes slimnīcā, Liepājas slimnīcā un Gulbenes slimnīcā.
Sūta arī bez vajadzības
Kā liecina Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūras (VOAVA) dati, pacienti arvien vairāk bauda dārgo ierīču pakalpojumus. VOAVA vadītājas vietnieks Atis Mārtiņsons neslēpj - ja privāta ārstniecības iestāde nopērk kādu dārgu medicīnas ierīci, ir visai skaidrs, ka teju katrs pacients «tiks izlaists cauri šim aparātam, citādi tas sevi nevar atpirkt». Tomēr nereti šie izmeklējumi ir tādi, bez kuriem varētu arī iztikt, mēdz arī būt situācijas, ka pacientu ārsts nosūta uz magnētisko rezonansi krietni lētākā rentgena vietā.
Teksasas Universitātes asociētais profesors Uģis Gruntmanis uzsver, ka Latvijā datortomogrāfi uz 100 000 iedzīvotāju ir par 30% vairāk nekā Vācijā, Šveicē un Somijā, magnētiskās rezonanses aparāti vairāk nekā Čehijā, Slovākijā, taču aparatūras noslogojums ir ļoti zems. Arī VM par pērno gadu secinājusi - datortomogrāfi un magnētiskās rezonanses ierīces noslogotas mazāk nekā pusi no gada darba dienām.
Pasaules Banka un Starptautiskais Valūtas fonds jau 2007.gadā norādīja, ka Latvijā būtu nepieciešams iesaldēt ieguldījumus šajās dārgajās medicīnas tehnoloģijās līdz Ungārijas, Slovākijas, Grieķijas, Meksikas līmenim. Ieteikts arī regulēt privātā sektora ieguldījumus.
Kritēriji kavējas
VM tagad plānojusi noteikt, cik dārgo iekārtu kopumā valstī nepieciešams (uz iedzīvotāju skaitu) un cik izmeklējumu gadā ar vienu ierīci jāveic. Tas nozīmētu, ka iekārtas lielākoties tiktu koncentrētas lielākās ārstniecības iestādēs.
D.Mūrmane-Umbraško skaidro, ka kritēriju izstrādi kavēja plašās diskusijas ar lielo slimnīcu vadību par izmeklējumiem noteikto skaitu. Kad kritēriji stāsies spēkā, nav zināms - tiks dots vai nu konkrēts termiņš, vai arī nāksies nogaidīt, līdz jau iegādātās tehnoloģijas nokalpos savu laiku. «Atnākt un pēkšņi pateikt, ka mēs no jums vairs nepirksim šodien pakalpojumu, ja valsts visu laiku pakalpojumu pirka, tiesiski korekti nav,» saka D.Mūrmane-Umbraško.
P.Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētājs Arnolds Atis Veinbergs uzsver, ka nav normāli, ka klīniskās universitātes slimnīcas dārgās tehnoloģijas strādā ar nepietiekamu noslodzi, kā tas esot pašlaik. «Vajadzētu iedot lielajām slimnīcām atbilstošas kvotas un, kas paliek pāri, privātajiem, lielās slimnīcas tāpat nevar pieņemt visu pacientu klāstu,» viņš saka.
Jaušot privāto uzņēmumu izslēgšanu no pakalpojumu sniedzēju tīkla, Veselības centra 4 valdes priekšsēdētājs Māris Rēvalds ir kritiski noskaņots. Viņš norāda - nereti dārgās tehnoloģijas valsts slimnīcās iegādātas par valsts naudu vai par struktūrfondu līdzekļiem atšķirībā no privātajiem uzņēmumiem, kas tās pērk uz līzinga. «Ja tas ies cauri, tad tas nozīmē akceptēt sistēmu, ka valsts maksā dubulti - gan par tehnoloģiju, gan pakalpojumu,» viņš uzsver.