1944. gada 6. jūnijs ir pagrieziena punkts Selindžera dzīvē. Ir grūti pārvērtēt iespaidu, kādu D-diena un turpmākie vienpadsmit karadarbības mēneši uz viņu atstās. Karš, tā smagums, izmisums un sniegtās mācībstundas sevi iededzinās visās Selindžera personības šķautnēs un gūs atbalsi viņa prozā. Selindžers vārdos bieži pieminēja izsēšanos Normandijā, bet neizteicās par tās detaļām, «tā, it kā es visa tā zemtekstu būtu sapratusi bez vārdiem», vēlāk atcerēsies viņa meita. Šī klusēšana gadu desmitiem ir bijusi šķērslis pētnieku darbā. Selindžera nevēlēšanās atstāstīt šos notikumus līdz ar pretizlūkošanas uzdevumu slepenību karā, kas jebkurā brīdī varēja pārsviest viņu uz kādu svešu vietu, viņa biogrāfos ir radījusi slieksmi raudzīties uz viņa kara gadiem ar klīnisku izvairību, minot vien bezpersoniskus skaitļus un vietu nosaukumus, pirms steigties pāriet pie rūpīgāk dokumentētiem šī autora dzīves posmiem. Tomēr arī bez Selindžera paša kā pirmavota ir bijis iespējams izmantot to liecības, kas bijuši viņam apkārt un piedzīvojuši to pašu, ko viņš, nevis ērtības dēļ nonivelēt to nozīmi.
1944. gada maija beigās Sabiedroto valstis bija sakoncentrējušas triecienam cilvēces vēsturē vēl nepieredzētu invāzijas kopspēku. Tas bija iedalīts trīs grupās, katrai no tām piešķirot vēstuli ar paredzēto izsēšanās punktu. Selindžera 4. kājnieku divīzija tika nosaukta par komandspēku J jeb Jutas grupu un dalīta trīs kājnieku pulkos - 8., 12. un 22., kam D-dienā pieslēdzās 359. un 70. tanku bataljons. Šīs vienības iekļāva divpadsmit konvojos Lamanša šķērsošanai un norīkoja krasta forsēšanai uzplūdu veidā.
Selindžera dienas pagāja uz transportkuģa klāja, kurš visdrīzāk ir bijis pietauvots Briksemā, Devonā, gaidot pavēli doties uz Normandiju. Ik diena atnesa jaunas baumas par tuvojošos operāciju vien tālab, lai tās izrādītos nepatiesas, kad tās startam izdevīgās situācijās atkal netika izmantotas. Esot spiestam tik vien kā gaidīt, ko nākotne nesīs, ieslodzījums uz vietas bija mokošs. Beidzot 5. jūnija vakarā vīriem maltītē tika pasniegts steiks, ko varēja uztvert par zīmi, ka pavēlniecība vēlas uzturēt to fizisko spēku, un Selindžera kuģis izslīdēja no ostas un pagriezās uz Francijas krastu. Bez bailēm no tā, kas sagaida Lamanša otrā krastā, kareivjiem bija dzīvā atmiņā arī operācija Tīģeris, un gaidāmais uzbrukums iedvesa šausmas jau no kuģu attauvošanās brīža. Divpadsmit jūdzes no Normandijas krasta transportkuģu dzenskrūves apklusa, un karaspēks uz to klāja, kas jau varēja saklausīt attālu artilērijas šāviņu dunu, satraukti gaidīja saullēktu un pavēli doties kaujā.
Šai pavēlei pienākot, Selindžers līdz ar vēl trīsdesmit kareivjiem iekāpa izsēšanās transportierī. Mežonīgu viļņu mētāti, viņi bija ieslēgti tā šaurības krātiņā.
(Turpinājums 30. oktobra numurā)