Nadīna novērtē kavaliera aplidošanu un laiku pa laikam ar knābīti pabužina Petjas spožās spalvas. Nešķirami un nesatricināmi abi soli solī mierīgi staigā pa _Dienas_ redakciju. Kur tos nolikām, tur viņi klusi čubinājās savā starpā.
Atnāca no džungļiem
Mājas vistas senči ir Dienvidaustrumu Āzijas sarkanās džungļu vistas. Pirms apmēram 10 000 gadu Sumatrā, Borneo salās, Javā, Indijā tās savā vaļā kašņāja zemi, knābāja barību un dēja olas - maziņas un pavisam nedaudz, tikai ap 60 gadā. Vietējie ar laiku ievēroja - ja vistai olas atņem, tā dēj atkal un atkal. Tas cilvēkiem patika, vēl vairāk imponēja gaiļu skaistums un cīņas spars. Salaisti kopā aci pret aci, gaiļi ar asajiem un griezīgajiem piešiem gluži kā gladiatori arēnā cīnījās līdz uzvarai vai mira. Pateicoties šīm īpašībām, cilvēki jau pirms 6000-8000 gadu gallus gallus turēja kā dekoratīvos un cīņas putnus, un tikai pēdējos 1000-2000 gadus vista tiek izmantota arī olu un gaļas iegūšanai. XX gs. 90. gadu hibrīdi jau izdēja vairāk nekā 300 olu gadā, bet agrai nokaušanai paredzētie broilera cāļi pat sapņos vairs neredz ne Javu, ne Borneo salas, pat ne sauli un zaļu zāli.
Uz šī fona neticami paveicies dekoratīvajām pundurvistiņām. Viņas kalpo cilvēka acu priecēšanai, jo neba vistiņas gadā izdētās 80-100 olas saimniekam būtu vērā ņemams materiāls ieguvums. Vistiņas nelepojas arī ar skaistu tērpu, tas ir ļoti atturīgs, pat neievērojams, toties gaiļa neaprakstāmais krāšņums - liela sarkana sekste, kupla dažādu krāsu kapuce, gara zilā, purpura un spožā melnā krāsā vizuļojoša aste var droši sacensties ar pasaules slavenāko juvelieru darinātajām rotām. Atšķirībā no kauslīgajiem priekštečiem mūsdienu dekoratīvie pundurgaiļi ir miermīlīgi, bet tikpat seksuāli aktīvi kā viņu senči. Jeļena Kustova smej - gailis nav izvēlīgs, ja pa rokai nebūs vistiņa, aplidošanai derēs arī pīle, fazānu dāmīte vai paipaliņa.
Jāsargā no zebiekstes
Jeļena kolekcionē kanārijputniņus un amadīnus, bet Slovākijā izstādē ieraudzītās pundurvistiņas viņai iepatikās no pirmā acu uzmetiena, arī to cena - 30 eiro par putnu - bija pieņemama. Gredzens uz kājas ziņo, ka gailis Petja un viņa draudzene Nadīna ir no Slovākijas putnu audzētavas, abi dzimuši pagājušajā vasarā. Pundurvistiņu svars ir trīs līdz četras reizes mazāks par parastās vistas svaru, bet olas ir mazliet lielākas par paipalu olām. Dekoratīvie putni ir mierīgi, nav skaļi, pierod pie cilvēka, ir viegli uzturami un priecē sava saimnieka acis vismaz 6-8 gadus. Dažs gailis nodzīvo pat desmit gadu. Vistiņas dēj olas no sešu mēnešu vecuma līdz cetriem vai pieciem gadiem. Atbildīgā darba nokausētas, tās dzīvo īsāku mūžu nekā gaiļi. Protams, šie putni nevar komfortabli justies pilsētas dzīvoklī. Kā dekoratīva Dieva radība viņi piemēroti cilvēkiem, kuri vēlas darīt daudzveidīgāku savas ārpilsētas mājas faunu. Dekoratīvajiem gallus gallus vajag labi nožogotu voljēru. Tajā noteikti jābūt segtai vietai, kur putniem paslēpties no briesmām un lietus. Briesmas skaistos gallus gallus apdraud no visām pusēm. Jeļena stāsta: «Vislielākie ienaidnieki putniem ir vistu vanagi. Tie savairojušies ne tikai lauku apvidos, bet redzēti arī pilsētās. Īpaši ļaundarīga ir zebiekste. Nešpetnā briesmone nojumē var iekļūt pat pa adatas lieluma caurumu un nokost visus putnus, mielastam izmantojot tikai vienu no tiem. Tāpēc nojumes grīdu ieteicams nožogot ar stiepļu pinumu.» Arī seskiem, sermuļiem, žurkām, klaiņojošiem kaķiem un lapsām nebūtu nekas pretī ieturēt vistas gaļas mielastu.
Ilgojas pēc vistiņām
Ziemu gailis ar savu harēmu lieliski pārdzīvos šķūnī vai kūtī, taču putni jāsargā no zemas gaisa temperatūras. Aukstumā tiem var nosalt sekste un kājas. Gallus gallus ir slikti lidotāji. Jau viņu senči džungļos pa zemi vien dzīvoja. Mājputnu pacelšanās spārnos ir gluži simboliska. Tieši šī iemesla dēļ, krītot no augstuma, putns var lauzt kāju vai sasist krūšu kurvi. Traumai var būt arī letāls iznākums. Kamēr sarunājamies, Petja pēkšņi sarosās un redakcijā atskan kaut kas līdzīgs aizsmakušam klusam kikerigū. Kolēģi priecājas par skaisto pārīti, kuru esam iesēdinājuši zaļās monsteras zarā. Tur viņi maigojas, un Jeļena zinoši apgalvo: «Petja ilgojas pēc savu meiteņu bariņa - jo gailim vairāk vistiņu, jo viņš mazāk dzied un ir apmierinātāks ar dzīvi.»