Straujš progress
Valdošais režīms pirms lielās jubilejas publicējis virkni statistikas datu, kas apliecina milzīgo progresu 60 gadu laikā: vidējais mūža ilgums palielinājies no 35 līdz 73 gadiem, analfabētisma līmenis sarucis no 80% līdz 3,58%, Ķīnas ekonomika tagad ir 77 reizes lielāka, vidējais iekšzemes kopprodukta pieaugums ir 8,1% gadā. Aiz šīs statistikas slēpjas ievērojams ķīniešu dzīves līmeņa pieaugums. Taču no sociālistiskās iekārtas, ko gribēja izveidot Mao Dzeduns, palikusi tikai ārējā čaula ar Komunistisko partiju priekšgalā, jo patiesībā Ķīnā vērojams daudz izteiktāks kapitālisms nekā daudzās rietumvalstīs. 30 gadu laikā, kopš Mao pēctecis Dens Sjaopins sāka ieviest tirgus ekonomikas principus, Ķīna mainījusies līdz nepazīšanai. No trūcīgas un tehnoloģiski atpalikušas valsts Ķīna pārvērtusies par strauji augošu ekonomiku, kas lepojas ar «pasaules fabrikas» statusu, vidusšķiras attīstību un iesaistīšanos kosmosa izpētē.
Rietumvalstis uz Ķīnas izaugsmi raugās ar bažām, jo baidās, ka līdz ar bagātības un militārās varenības pieaugumu Ķīnas ārpolitika varētu kļūt agresīvāka. Taču ķīnieši uzsver, ka viņu mērķis ir miermīlīga izaugsme un cieša sadarbība ar starptautisko sabiedrību. «Mēs vēl tikai mācāmies, mums vēl daudz jāiemācās, lai kļūtu par lielvaru,» intervijā Reuters secina Pekinas Universitātes Starptautisko un stratēģisko pētījumu centra pētnieks Džu Fens. Pēc politikas ekspertu domām, Ķīna vēl ilgi būs pārāk aizņemta ar savu iekšējo problēmu risināšanu, lai mēģinātu uzkundzēties citām valstīm.
Problēmas paliek
Par spīti straujajai ekonomikas attīstībai, Ķīnai nav izdevies mazināt vairākas būtiskas problēmas. Dažas no tām tikai turpina palielināties līdz ar labklājības pieaugumu. Ķīnas sabiedrībā vērojama dziļa plaisa starp turīgo slāni un miljoniem trūcīgo iedzīvotāju, kas dzīvo lielā nabadzībā. Ķīnieši žēlojas par plaši izplatīto korupciju un milzīgo birokrātiju, kas apgrūtina ekonomikas attīstību. Lielas problēmas sagādā arī vides piesārņojums. Demokrātija un vārda brīvība ķīniešiem joprojām ir diezgan sveši jēdzieni, valdošais režīms turpina represijas pret disidentiem, bet sevišķi smags stāvoklis ir Tibetā un uiguru apdzīvotajos rajonos, kur vietējās tautas cīnās par lielāku patstāvību.
Komunistiskais režīms ar bažām vēro jebkādas iedzīvotāju neapmierinātības izpausmes, tomēr komunistu līderi apzinās, ka efektīvākais paņēmiens sabiedrības nomierināšanai ir labklājības līmeņa paaugstināšana. «Kamēr es varu nopelnīt naudu un uzlabot savu dzīvi, esmu apmierināts ar valdību,» aģentūrai AFP stāsta veikala pārvaldnieks Džou Ļaņs. «Manā bērnībā mūsu ģimenei nebija naudas un mēs nevarējām atļauties ēst gaļu. Tagad es varu ēst gaļu katru dienu un nopirkt visas drēbes, ko vien vēlos.»