komerciālos pasūtījumu portretus. Arī šādā griezumā eksponātu skaits ir milzīgs - apskatāmi vairāk nekā 200 glezniecības, tēlniecības un grafikas darbu no LNMM kolekcijas, Tukuma muzeja, privātkolekcijām un mākslinieku darbnīcām. Pirmā zāle veltīta laikposmam no XIX gs. sākuma līdz starpkaru perioda beigām, otrajā koncentrēti padomju laika un mūsdienu darbi. Portrets, kā zināms, ir viens no mākslas vēsturē svarīgākajiem žanriem, kura uzplaukums piedzīvots renesanses laikā, bet XX gadsimtam tipisko portreta norietu sociālistiskā reālisma doktrīna ar stājmākslas žanru iekonservēšanu ir spējusi savā ziņā aizkavēt. Kā atzinuši pētnieki, portreta valdzinājuma noslēpums saistās ar fantāzijas rosinājumu, ko rada īpašā saikne un svārstīšanās starp mākslas objekta statusu un konkrētā indivīda klātbūtnes sajūtu. Savukārt pašportreta interpretācija sniedzas no pragmatiskā apsvēruma gleznot sevi, lai nebūtu jānodarbina modelis, līdz priekšstatam par «logu» uz iekšējās pasaules dzīlēm, pašizziņu un dvēseles dzīves atklāsmi, par kuras nepārspētiem simboliem rietumu kultūrtelpā ir kļuvuši, piemēram, Rembranta vai Vinsenta van Goga pašportreti. Gan sevi, gan kolēģus/draugus/priekštečus atveidojuši, gribētos teikt, gandrīz visi, bet tas tomēr būtu pārspīlēti. Bet kādas īsti kvalitātes tur iespējams ieraudzīt?
Šedevri un fons
«Mākslinieku vārdi mums vairāk vai mazāk zināmi, taču vizuālais veidols bieži palicis svešs,» rakstīts katalogā. Šī iepazīstināšana loģiski iekļauj arī personāžus, kas nepieder dižo meistaru plejādei. Ja mākslas interesentiem Jaņa Rozentāla, Vilhelma Purvīša, Jēkaba Kazaka, Konrāda Ubāna, Kārļa Padega, Jāņa Pauļuka vai Maijas Tabakas vizuālais tēls visumā varētu būt pazīstams, tad, piemēram, Fridriha Milta, Jāņa Cielava, Augusta Zauera, Arnolda Mazīša vai Kārļa Siliņa seju atpazīs tikai speciālisti. Iepazīšanās tūrē paša darba novatorismam vai citām kvalitātēm nav tik izšķirošas nozīmes, populāriem un daudz reproducētiem darbiem mijoties ar valdošo tradīciju atspoguļojumiem un mazāk zināmām pērlēm. Pie hrestomātiskiem piemēriem noteikti var minēt Jāzepa Grosvalda Triju mākslinieku portretu (1915), Jēkaba Kazaka pašportretus, Birutas Baumanes Grupas portretu (1969), Jāņa Pauļuka Mākslinieces Felicitas portretu (ap 1947), Maijas Tabakas efektīgo Pašportretu (1981) virves dejotājas ampluā, Miervalža Poļa Sapņojumu (1982) ar Līgu Purmali aizmigušās tautumeitas lomā un citus piemērus. Katram iespējams sameklēt savu indivīdu, kura klātbūtnes sajūtu gribētos paildzināt; un varbūt tie būs atainoti nevis artistiski spožā, bet drīzāk intraverti melanholiskā toņkārtā, piemēram, Leonīda Āriņa, Jura Tīfentāla, Roberta Stārosta, Ērikas Gulbes vai Dainas Riņķes pašportreti.
Līdzības jautājums
Lai darbu uzskatītu par portretu, tam tomēr ir jāattēlo konkrēta persona, lai gan pasaules mākslā ir ne mazums robežgadījumu, kad vaibsti tapuši no kopiju kopijām vai vispār sacerēti pēc iztēles. Skatītājam jebkurā gadījumā nebūs daudz iespēju salīdzināt mākslas darbu ar modeli. Latviešu portreta pētnieks Eduards Kļaviņš izcēlis «pietiekamas individualizācijas» kritēriju, kas, protams, saglabā arī pietiekamības mēra subjektivitāti. Johana Heinriha Baumaņa Pašportrets (XIX gs. 20.gadi) vēl liecina par gadsimtiem dominējušo skrupulozas detalizācijas un reprezentatīvu statusa simbolu lietojumu. Ap gadsimtu miju jau ievērojami vairāk akcentēts psiholoģiskais aspekts un formas elementu pašvērtības kāpinājums - krāsas un līnijas izteiksmība, dekorativitāte, triepiena atbrīvotība. Visai aktuāls cilvēka tēls bija arī Rīgas mākslinieku grupas modernistiem, kuriem veltītās ekspozīcijas «kabatas» ir izteiksmīgi kompromisu modelējumi starp vizuālo atpazīstamību un formu vienkāršojumu (J.Kazaka, K.Ubāna, R.Sutas, J.Liepiņa pašportreti kopā ar laikabiedru un pēcteču veidotajiem portretiem). Zināmu lokālā modernisma apogeju - ģeometrizētu, homogēnu laukumu sastatījumus - pārstāv Niklāva Strunkes Pašportrets ar lelli (1921), individualizāciju uzticot tikai profila līnijai. Turpmākais ceļš ar ekspresīvi gleznieciska reālisma un vizuāli precīzu fiksējumu variantiem noved līdz radikālai portreta tradīcijas pārskatīšanai, kur minēšu trīs izteiksmīgus piemērus - Ausekļa Baušķenieka ironiski apvērsto Antipašportretu (1969), Jāņa Mitrēvica identitāšu kolāžu darbā Personālizstāde (Pašportrets) (2000) un Jura Petraškeviča seriālo mirkļu slaidšovu For Man (2004).