FK Ventspils galvenais treneris Nuncio Cavatjēri pauda apmierinātību ar pirmajām 75., taču pagalam bija vīlies par pēdējām 15.minūtēm. Diskutējami, jo tās jau bija sekas. Ja Cavatjēri labāk zinātu vietējā futbola drēbi, iespējams, segt draudīgāko Zurich spēlētāju Johanu Vonlantenu būtu sūtījis par moldāvu Igoru Cigirlašu aizsardzībā krietni rūdītāko Denisu Kačanovu. Jā, tas ir no sērijas - kā būtu, ja būtu. Taču, jo tuvāk elitei, jo svarīgāka ir katra nianse.
Arī tam, ka cīņas gaitā itāliski runājošais galvenais treneris ar spēlētājiem sazinājās tikai ar tulka starpniecību. Cavatjēri, kuram pēc spasibo ir tumša bilde, gan nav iemesla pārmest, ka 10 dienu laikā nav apguvis klubā valdošo krievu valodu. Sola iemācīties, bet ne par to stāsts.
Spēles kvalitāte, rezultāts un tā sekas ir un būs zīmogs kluba vadības neizskaidrojamajam lēmumam - līdzšinējā trenera Romāna Grigorčuka atlaišana pēc vēsturiskās iekļūšanas Čempionu līgas 4.kārtā. Tā vietā, lai ļautu ukrainim pabeigt lieliski iesākto, kluba prezidents Jurijs Bespalovs spītīgi deva zaļo gaismu tā saucamajam ceturtajām etapam.
Pirmie trīs ir komandas 12 gadu ilgā vēsture. Ceturtais definēts šādi: «Ventspils sāk jaunu projektu, kam vajadzīgi jauni speciālisti, idejas un vēsmas. Futbolistiem jāprogresē. Visu cieņu pretiniekiem, taču spēles Latvijas čempionātā pret lejasgala komandām neizaicina un nemotivē pieredzējušos spēlētājus. Tātad nevajadzētu balstīties uz pieredzējušiem [jūlijā komandai pievienojās 38 gadus vecais Astafjevs… - I.K.], dārgiem futbolistiem, bet gan jāattīsta iekšējie resursi, jāaudzina jaunie, kuru mērķis spēlēt labākos čempionātos Eiropā.»
Pirmkārt, izskatās pēc spļāviena sejā pašu slavētajam trenerim. Otrkārt, tas neattaisno pēkšņo treneru maiņu, zinot, ka Grigorčuks četru gadu laikā izcīnījis trīs Latvijas čempionu titulus un varbūt bija gatavs vēl vienam pārsteigumam. Pretinieks nebija tik draudīgs, lai neizvirzītu mērķi uzvarēt. Nepamet sajūta, ka «ceturtais etaps» varēja pagaidīt, un ir nozagta reāla iespēja spēlēt elitē - gūt pieredzi, popularitāti, ko nepiedāvās Eiropas līgas grupu turnīrs. Kritiku neiztur arguments, ka treneru maiņa dos «emocionālo stimulu». Drīzāk pretēji, jo pēdējā laikā nedzirdēja burkšķēšanu par Grigorčuka metodēm. Futbolisti priekšplānā allaž izvirzīja trenera lieliskās taktiskās zināšanas.
Lai iepazītu komandu, nepieciešami divi mēneši, pēc zaudējuma atzina Cavatjēri. Viņa laiks sākas nepareizā brīdī.