Nav skaļi jāreklamē, ja ir vēlme kādu iegāzt. Šādu secinājumu rosināja reklāmista Ērika Stendzenieka pagājušajā nedēļā paustais - ja kāds gribētu īpaši sodīt Saskaņu, tas būtu jāņem valdībā. Jo, lūk, pēc tam visi redzētu šo izgāšanos. Turpretī, atstājot opozīcijā, šiem politiķiem tiek dota brīnišķīga iespēja visu kritizēt un pašiem neko nedarīt.
Šī ideja ir krietni veca - vēl no laikiem, kad Saskaņa arī Rīgā bija tikai opozīcijā. Tolaik šāda taktika tiešām varēja būt efektīva, taču valstī pie varas esošie tās īstenošanu nogulēja, un, šķiet, vairākums to, kas proponē šādas idejas, kādu iemeslu dēļ neņem vērā, ka galvaspilsētā jau otro sasaukumu pie varas esošais politiskais spēks ir krietni paaudzies, sasmēlies politisko rūdījumu un nemaz vairs neizskatās pēc tāda, ko viegli būtu paklupināt. Gan jau arī šie visādus «politiskās izgāšanas» scenārijus gana saklausījušies un rēķinās ar grābekļiem, uz ko nevajag kāpt. Turklāt pēdējā laikā pieļauto kļūdu ziņā valdības partijas Rīgu stūrējošos krietni apsteidz.
Labi, varas dalīšana varbūt nav aktuāla - līdz šim pie varas esošie labi zina, ka Saskaņa jau pieminēto apsvērumu dēļ ir bīstams konkurents, tāpēc paši tīri labi sapratušies un valdība jau sastiķēta. Taču klupināšanas politikas elementi redzami arī šajā gadījumā. Tikai mazāk afišēti. Tātad varētu būt efektīvāki.
Latvijā zināmākais farmaceits Belēvičs bija vienīgais, kurš burtiski rāvās pēc veselības ministra amata. Vai zaļzemniekiem konkurējošie spēki ko iebilda, lai gan vispārēja skepse par šādu izvēli nav noslēpjama? Nē. Piegāja pēc principa «lai taču aplaužas, citādi jau miera nebūs». Gluži kā savulaik Sprūdža gadījumā - iedeva stūri un ļāva iebraukt grāvī. Domājat, ka šī ir cita situācija un tā nebūs? Lai nu tā būtu - daudz cietusī nozare būtu pelnījusi labākus laikus. Taču - uz ko reāli var cerēt? Ka jaunajam ministram izdosies «izsist» lielāku finansējumu veselības aprūpei, nekā to spēja viņa priekšgājēja - premjera un finanšu ministra partijas biedre? Uz kā rēķina, ja papildu nauda tiek solīta arī aizsardzībai, izglītībai un citām vajadzībām?
Pat ja ir doti kādi solījumi valdības veidošanas laikā, tik un tā visu ministru «nosēdināšana uz ceļiem» būs uz budžeta pieņemšanas laiku. Jo pie viena galda sēdošiem grūtos laikos jābūt vienādi pusbadā. Cita lieta, ka arī ambīciju apciršana notiek visai nekorektā veidā. Šķiet to ieviesa Dombrovska-Vilka tandēms, ka jau vasarā ministrijas sāk skarbi kaunināt par pārlieku lielo apetīti, it kā runa būtu par kabinetos sēdošo labklājību, nevis naudas iztrūkumu nozarē, piemēram, rindu uz operācijām mazināšanai.