Amatpersonu deklarāciju publiskošanas laikā mēs, žurnālisti, īpaši pievēršam uzmanību, kādi kurai bijuši ienākumi, cik lielas parādsaistības, kādu transportlīdzekli, mājokli, cita veida īpašumu konkrētā persona spējusi iegādāties laikā, kopš ienākumus gūst valsts darbā. Tas ļauj vismaz lielos vilcienos vērtēt, vai ienākumi atbilst izdevumiem, kādas ir personas prioritātes (īpaši, ja ir redzama kāre pēc grezniem auto vai citiem «izrādīšanās atribūtiem»). Protams, daudz precīzāku ainu sniegtu attiecīgi dienesti, izkontrolējot šajās deklarācijās ierakstītā patiesumu, taču, kā nesen Dienai atzina valsts kontroliere Elita Krūmiņa, neviens ar šādu kontroli diemžēl nenodarbojas. Proti, Valsts ieņēmumu dienests un Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs jau gadiem diskutē, kura kompetencē būtu šo deklarāciju pārbaude, tikmēr deputāti, kuru izlemšanā tas ir, dīvainā kārtā neiesaistās, nogaida. Varbūt apzināti velk laiku, varbūt tāpēc, ka pašus tas skartu?
Lai nu kā, divas tēmas šajā sakarībā ir papildu uzmanības vērtas. Skaidras naudas glabāšana un parādsaistības. Vispirms par pirmo. Kaut kā par tādu kā aksiomu pēdējā laikā iegājies priekšstats, ka visi, kas glabā savus uzkrājumus nevis bankas kontā, bet, piemēram, mājas seifā, ir a priori tos ieguvuši negodīgā ceļā. Atļaušos apšaubīt, ka visos gadījumos varam tik viennozīmīgi teikt. Kaut vai tā apstākļa dēļ, ka situācijā, kad par depozītu ne tikai neko nenopelna, bet ir vēl pat jāpiemaksā kā par pakalpojumu, naudas glabāšana fiziskā veidā sanāk izdevīgāka. Un tāda izvēle nav nelegāla. Otrkārt, ja kādai amatpersonai arī ir nelegāli iegūta nauda, cik gan naivam būtu jābūt, lai viņš to tik primitīvā veidā atklātu un pēc tam būtu spiests taisnoties par tās izcelsmi?
Par parādsaistībām. Ziņas par to, ka kādam valsts darbā strādājošajam ir bankā ņemts kredīts, manuprāt, medijos ir nepamatoti akcentētas kā kaut kas ārkārtējs, kaut kas slikts. Izņēmumi, kas tiešām ir uzmanības vērti, ir vienīgi situācijās, ja amatpersona ir tiesīga pieņemt kādus lēmumus aizdevēja interesēs vai ja nespēj kārtot savas pārlieku lielās parādsaistības. Citādi - nu kas gan slikts, ja cilvēks, kam ir regulāri, kredīta saņemšanai pietiekami ienākumi, izmanto legālu iespēju nopirkt, piemēram, dzīvokli vai kādu transportlīdzekli, norēķinoties par to pārdesmit gadu laikā?
Tas būtiskākais, ka pārlieku pastiprinātas uzmanības pievēršana šiem ārējiem faktoriem bieži vien neļauj saskatīt būtiskāko. Kā jau minēju, vai amatpersona nepieņem lēmumus sava aizdevēja interesēs, kas atsevišķos gadījumos ministru un deputātu darbā varētu būt.