Ik gadu Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija rīko eseju konkursu skolēniem. Šī gada tēma bija Es gribu pateikt saviem vecākiem, ka... Tika iesūtītas 230 esejas, kurās bērni rakstīja, ko viņi jūt, domā, pārdzīvo attiecībās ar vecākiem.
Bērnu un pusaudžu uzticības tālruņa 8006008 psiholoģe Amanda Gruze domā, ka eseju konkursā iesūtītie darbi trāpīgi atspoguļo pusaudžu un vecāku grūtības izrunāties, uzticēt savas raizes, atklāt patiesās sajūtas. «No bērniem izskanēja vēlme sapulcēties visai ģimenei kopā un atklāti izrunāties. Tas sniegtu pusaudžiem ne tikai iespēju tikt uzklausītiem, bet arī sajust sevi kā vērtīgu ģimenes daļiņu, ar kuru rēķinās,» saka A.Gruze.
Vai bērnus pazīstam?
«Es gribu pateikt, drīzāk jautāt saviem vecākiem: vai jūs mani pazīstat? Vai jūs zinājāt, ka negribu braukt uz ārzemēm? Zinājāt, ka mana kaislība ir auto, vai to, ka es nejūtos novērtēts ģimenē? Tikpat labi rodas jautājums, vai es pazīstu jūs?» kāds pusaudzis savā esejā vaicā vecākiem.
Bērnu tiesību inspekcijas priekšniece Laila Rieksta-Riekstiņa uzsver, šīs esejas ir patiesi dzīvesstāsti, kurus nevar vērtēt no literārā viedokļa vai ar atzīmi. «Vecākiem, kuru bērni ir pusaudžu vecumā, lasot šo darbu fragmentus, radīsies plašāks priekšstats, kas palīdzēs izprast bērnus.»
Sociālantropoloģe Aivita Putniņa stāsta, esejās bērni neapzināti vēlamo uzdevuši par esošo. «To, par ko sapņo, piemēram, lai vecāki biežāk būtu ar viņiem kopā, bērni aprakstījuši, it kā tā būtu realitāte,» saka A.Putniņa.
«Gribu pateikt saviem vecākiem, ka ar viņiem lepojos. Mani vecāki ir arī ļoti stingri savās prasībās, taču viņi cenšas iemācīt to, kas mums dzīvē būs nepieciešams. Mūsu ģimenē ir pieņemts, ka viens otram palīdz, izturas pieklājīgi. (..) Visspilgtāk piederību ģimenei izjutu tad, kad viņi teica, ka mājās manis pietrūkst,» šādus vārdus vecākiem velta kāda meitene.
Vēlas būt mīlēti
Pusaudžu lielākā vēlme ir izjust, ka vecāki ļauj pašiem gūt pieredzi, izteikt viedokli, pieņemt lēmumus, bet tajā pašā laikā atbalsta.
Esejas parādījušas arī to rūpīgo vecāku skabardziņas, kuri neskopojas ar mīlestību. «Pārmērīga kontrole, sargāšana no kļūdām rada pretestību», saka A.Gruze. Nereti bērni negatīvās sajūtas izdzīvo vientulībā, jo vecāki ir pārņemti ar saviem darbiem. Bet bērni ilgojas tikt uzklausīti, lai cik vecāki nebūtu noguruši. Pusaudži esejās atzīst, lai arī mēdz būt strīdi ģimenē, viņi mīl vecākus. Redzot, kā dzīvo viņu vienaudži savās ģimenēs, novērtē ģimenes sniegto, ir pateicīgi.
«Galvenais, pēc kā tiecas katrs cilvēks un, protams, arī bērni, ir mīlestība. Lai ko bērns darītu (nedarbi, dumpošanās, pretī runāšana), viņš skatās uz vecākiem ar vienu domu: vai jūs mani joprojām mīlat?» uzsver psiholoģe Lūcija Rutka.