Piekritēji atzina pretrunas sistēmā, kurā nacionāla valūtas vienība tiek lietota starptautiskā apritē. Centrālās bankas, protams, meklē vairāk rezervju, augot savu valstu tautsaimniecībai. Taču, ja šīs rezerves ir galvenokārt dolāros, aizvien pieaugošais pieprasījums ļauj ASV finansēt savu ārējo deficītu par mākslīgi zemu cenu. Tas savukārt rada iespēju veidoties nenoturīgai nelīdzsvarotībai, kas nenovēršami noved pie kraha. Nesenie notikumi ir izgaismojuši šo problēmu - un pārvaldniekam Džou tādējādi bija taisnība, aicinot veidot jaunu sistēmu.
Taču skeptiķi šaubās, vai SDR jebkad varētu aizstāt dolāru kā pasaules vadošo rezerves valūtu tā vienkāršā iemesla dēļ, ka SDR nav valūta. Tā ir salikta norēķinu vienība, kurā SVF izsniedz kredītus saviem locekļiem.
Šos kredītus fondā var pārvērst dolāros un citās valūtās un izmantot oficiālos darījumos starp SVF dalībvalstīm. Taču tos nevar izmantot citos darījumos, kuros iesaistās centrālās bankas un valdības. Tos nevar izmantot, lai iejauktos ārvalstu valūtas maiņas tirgos vai citos darījumos ar tirgus dalībniekiem. Tas nozīmē, ka SDR nav pievilcīga vienība oficiālām rezervēm.
To nebūtu viegli mainīt. Neraugoties uz ASV ekonomikas pārdzīvojumiem un likstām, dolāru vērtspapīri joprojām ir dominējošā rezervju forma ASV tirgu nesalīdzināmā dziļuma un likviditātes dēļ. Centrālās bankas var pirkt un pārdot dolāru vērtspapīrus, neietekmējot šos tirgus. Pastāv arī ērtuma faktors: dolāri tiek plaši izmantoti visdažādākos citos darījumos. Tā rezultātā pat eiro nav nopietni izaicinājis dolāru kā dominējošo rezerves valūtu. SDR to izdarīt būtu pat vēl grūtāk.
Taču grūti nenozīmē neiespējami. Ja Ķīna nopietni runā par SDR paaugstināšanu līdz rezerves valūtas statusam, tai būtu jārada likvīds SDR parādzīmju tirgus. Tā varētu emitēt pati savas SDR denominētas obligācijas. Vēl labāk, tā varētu mudināt pārējās G20 valstis rīkoties tāpat.
Par to tām būtu jāmaksā, jo tie, kuri investētu šādas obligācijās, sākumā prasītu prēmiju par jaunievedumu. Taču nekas netiek dots par velti. Šī cena būtu investīcija stabilākā starptautiskā sistēmā.
Protams, mēģinājumi radīt komerctirgu SDR nominētām parādzīmēm bija arī iepriekš. Jau septiņdesmitajos gados komercbankas ierobežoti emitēja SDR denominētas parādzīmes un korporācijas izlaida SDR denominētas akcijas. Taču šie centieni galu galā ne pie kā nenoveda. Tā kā dolārs bija likvīdāks, pārvarēt tā pirmtiesību priekšrocības izrādījās neiespējami.
Lai tagad pārvarētu šo priekšrocību, kādam būtu jārīkojas kā tirgus veidotājam gan privātiem, gan oficiāliem darījumiem un sākuma fāzē tas jāsubsidē. Šis kāds acīmredzami būtu SVF. Fondam būtu jābūt gatavam pirkt un pārdot SDR parādzīmes visiem - gan privātiem, gan oficiāliem - pieprasītājiem ar nelielu pārdevēja un pircēja kursu starpību, kas spētu konkurēt ar starpību, kāda pastāv parādzīmēm dolāros.
Dolārs ieguva starptautiskas valūtas statusu divdesmitajos gados, kad jaundibinātā Federālo rezervju banka sāka pirkt un pārdot akceptētus vekseļus dolāros, atbalstot tirgu un palielinot tā likviditāti. Ja starptautiskā sabiedrība nopietni domā par SDR kā starptautisku valūtu, tai būs jāpilnvaro SVF rīkoties līdzīgi.
Par to atkal būs jāmaksā. SVF izmantotu reālus resursus, lai subsidētu tirgu, kamēr privātie tirgus veidotāji neuzskatīs to par pievilcīgu šādu pakalpojumu sniegšanai par konkurētspējīgu cenu. Fonda akcionāriem būs jāpiekrīt segt šīs izmaksas. Taču atkal - kas tas ir, ja ne investīcija stabilākā globālā monetārā sistēmā?
SDR pārveidošana par īstu starptautisku valūtu prasītu pārvarēt arī citus šķēršļus. Starptautiskajam Valūtas fondam būtu jāspēj emitēt papildu SDR to trūkuma periodos, tāpat kā Federālās rezerves nodrošināja dolāru mijmaiņas, lai nodrošinātu adekvātu dolāra likviditāti 2008.gada otrajā pusē. Pašlaik valstīm, kurām pieder 85% SVF balsu, jāvienojas, pirms var tikt emitēti SDR, kas nav nekāda likviditātes recepte.
SVF arī būtu jādod tiesības lemt par SDR emisiju, tāpat kā Federālās rezerves var lemt par valūtu mijmaiņu piedāvāšanu. Citiem vārdiem sakot, lai SDR kļūtu par īstu starptautisku valūtu, SVF būtu vairāk jālīdzinās globālai centrālai bankai un starptautiskam pēdējās instances aizdevējam.
Pirms krīzes šādas idejas būtu uzreiz noraidītas. Pat tagad tās nematerializēsies vienā dienā. Taču tās ir pārvaldnieka Džou Sjačuaņa izteikumu reālā jēga.