Piemēram, vārda «konkurss» izrunu un galvenais - nozīmi. Jau izskanējis, ka domes vadība bija apņēmības pilna bez konkursa ļaut vienam uzņēmējam attīstīt savu biznesa ideju Daugavas krastmalas posmā starp Vanšu un Akmens tiltu. Savukārt tagad ir izrādījies, ka plaši izskanējušās ārvalstu tūristu pievilināšanas akcijas Easy to go, _hard to leave_, kuras izmaksas veido nepilnu miljonu latu, organizētāji arī ir izvēlēti, ar konkursu rīkošanu daudz «neniekojoties». Turpretim kopējās _Live Rīga_ kampaņas izmaksas plānotas līdz pat Ls 5 milj. apmērā, un daļa šīs naudas tiks ņemta tieši no pašvaldības, tātad - no nodokļu maksātāju naudas. Protams, var piekrist, ka dažādu konkursu un cenu aptauju rīkošana aizņem daudz laika, prasa papildu izmaksas, kā arī ir «jāsasmērē» daudz papīra. Īsi sakot - vienam otram domniekam tas varētu šķist pārāk sarežģīti un nevajadzīgi. Tomēr šāda Ušakova un Šlesera attieksme pret pašvaldības darbu liek domāt par zināmu visatļautību. Vienkārši sakot - ja reiz esam tikuši pie varas Rīgā, tad darām, kā gribam. Šādi turpinot, var sanākt, ka daudzi Latvijas uzņēmumi uz darbu veikšanu lielākajā šīs valsts pašvaldībā var vispār nepretendēt, jo visi pasūtījumu saņēmēji jau sen ir skaidri abu domnieku galvās.
Zināms darbiņš gan šeit tomēr būtu veicams Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam, lai noskaidrotu, kādi ir tie principi, atbilstoši kuriem abi minētie kungi izvēlas sev tīkamākos uzņēmumus. Vai viņi izvēlas smukākos vai pazīstamākos, vai arī lielākos konkrētu partiju ziedotājus. Iespējams, kritēriji ir pavisam citi, bet varbūt tādu vispār nav un viss notiek pēc principa - kurš pirmais brauc, tas pirmais maļ. Ja noteicošais tiešām ir pēdējais variants, tad varbūt tām kompānijām, kam ir interese par kādu darbu veikšanu galvaspilsētā, vajadzētu ātri vien sastāties dzīvajā rindā pie Šlesera vai Ušakova kabineta Rātsnamā.