Taču tepat netālu - Dienvidzviedrijā - jauns puisis, ornitologs, no sajūsmas meta kūleņus, pirmo reizi mūžā izdzirdējis griezi. Tur tā tikpat kā izzudusi, nevarēdama sadzīvot ar intensīvo, ķimizēto lauksaimniecību. Arī pie mums arvien vairāk pļavu un ganību tiek uzarts kultūraugu, to skaitā rapša, audzēšanai, pieaug ķimikāliju izmantošana. Otrs drauds griezei ir pamestu pļavu un ganību aizaugšana. Lopu audzēšana un siena pļaušana senāk bija lauku dzīves pamats. Patlaban pļavas daudzviet Latvijā tiek uzturētas tieši pašu pļavu un tajās sastopamo sugu dēļ, vienlaikus saglabājot mums tik pierasto un iemīļoto lauku ainavu. Kad pļavu ir kļuvis maz, īpaši svarīgi tās apsaimniekot tā, lai nenodarītu putniem vairāk ļauna nekā laba. Galvenais ir pareiza pļaušanas secība - no pļavas vidus uz malām vai arī no vienas malas uz otru, atstājot nelielas platības nenopļautas. Jo, ar pļaujmašīnu virzoties no lauka malām uz vidu, pēdējie vāli mēdz būt ļoti asiņaini - bojā iet gan griežu mazuļi, gan citi dzīvnieki, kas baidās šķērsot nopļauto platību.
Finansiālās iespējas griezei labvēlīgai pļavu apsaimniekošanai lielā mērā atkarīgas no politiķu un ierēdņu lēmumiem Rīgā un Briselē - no atbalsta bioloģiski vērtīgo zālāju uzturēšanai Lauku attīstības programmā. Lai gan finansējums nebūt nav pietiekams, bez šāda atbalsta griezei klātos daudz bēdīgāk. Taču paredzēt, kas turpmāk notiks politiķu prātos, ir tikpat grūti kā pareģot laika apstākļus. Tādēļ galvenokārt no zemes īpašnieka paša izvēles atkarīgs, vai griezes dziesma pie viņa mājām skanēs arī turpmāk. Iespēja dzirdēt griezi un par to nebrīnīties - tā varētu būt daļa no pašlaik tik bieži piesauktā Latvijas mērķa.