Grozījumos to situāciju skaits, kurās prezidents var pieņemt ar karadarbību ārzemēs saistītus lēmumus, tiek paplašināts. Atsevišķas aplūkošanas vērtas ir divas: Krievijas pilsoņu aizstāvība un agresijas novēršana pret citu valsti. Abi formulējumi pašreizējā variantā ir stipri vien stiepjami.
Nav skaidrs, pēc kādiem kritērijiem noteiks, kad Krievijas pilsoņu aizstāvībai var tikt izmantota armija.
Savukārt, nosakot, ka kāda valsts gatavo agresiju pret citu, par pamatu tiks ņemts speciālo dienestu un armijas pavēlniecības viedoklis. Faktiski tas nozīmē brīvas rokas, jo arī speciālie mēdz kļūdīties un vēlāk atzīt kļūdas.
Var iebilst, ka līdzīgas tiesības ir ASV, Francijas un vēl citu valstu prezidentiem. Taču ir kāda būtiska atšķirība: ASV un Francija ir demokrātiskas valstis, kurās pirmo personu rīcību kontrolē likumdevējs, plašsaziņas līdzekļi un pilsoniskā sabiedrība. Būtu ļoti liels pārspīlējums teikt, ka uz to pusi ir arī Krievijā.
Šim Krievijas likuma grozījumam var nākt līdzi blakus sekas: Ukrainai un Gruzijai, kas ietur kursu uz pievienošanos NATO, NVS telpā var rasties sekotāji.