A. Merkeles popularitāte Vācijā un ārpus tās pēdējos mēnešos ir samazinājusies. Tas saistīts ar viņas uzstājību, ka Eiropai ir jāuzņem simtiem tūkstošiem patvēruma meklētāju, kas bēg no kara, nabadzības un apspiešanas. Vācijas kancleres pozīciju, kas sākotnēji izpelnījās skaļas ovācijas, arvien skaļāk kritizē ne vien ierindas vācieši un A. Merkeles politiskie sabiedrotie, bet arī citu Eiropas valstu līderi.
Helmūta Kola mantiniece
Pēc Otrā pasaules kara sadalītās Vācijas kapitālistiskajā rietumu daļā dzimusī un komunistu pārvaldītajos austrumos uzaugusī luterāņu garīdznieka meita A. Merkele par Eiropas lielākās ekonomikas vadītāju kļuva 2005. gada 22. novembrī, amatā nomainot sociāldemokrātu Gerhardu Šrēderu. Viņas vadītā Kristīgo demokrātu savienība (CDU) un tās Bavārijas māsaspartija Kristīgi sociālā savienība (CSU) divus mēnešus pirms tam bija uzvarējusi bundestāga pirmstermiņa vēlēšanās.
Ķīmijas doktore A. Merkele lielajā politikā iesaistījās 1990. gadā pēc Vācijas atkalapvienošanās, iestājoties CDU (iepriekš viņa bija darbojusies Vācijas Demokrātiskajā Republikā valdošās sociālistu partijas jaunatnes organizācijā un Austrumvācijas demokrātiskajā kustībā) un startējot togad notikušajās bundestāga vēlēšanās.
Pēc ievēlēšanas likumdevējā maz pieredzējusī politiķe tika apstiprināta par sieviešu un jaunatnes lietu ministri atkalapvienotās Vācijas pirmajā valdībā, ko vadīja ilggadējais Rietumvācijas kanclers Helmūts Kols. 1994. gadā H. Kola protežē (viņš A. Merkeli mīļi dēvēja par «savu meiteni») ieņēma vides ministres posteni, kas viņai deva plašāku atpazīstamību.
Pēc CDU/CSU sakāves 1998. gada bundestāga vēlēšanās un partijas finansējuma skandāla, kurā bija iesaistīts arī H. Kols, A. Merkeli 2000. gadā ievēlēja par CDU priekšsēdētāju, tādējādi viņa kļuva par pirmo sievieti politiskās partijas vadītāju Vācijā. Viņa norobežojās no sava darbaudzinātāja H. Kola un paziņoja par CDU restartu, bet bez iepriekšējā līdera līdzdalības.
Pēc triumfa 2005. gadā CDU/CSU uzvarēja arī 2009. un 2013. gada parlamenta vēlēšanās, lielā mērā pateicoties A. Merkeles izlēmībai un nelokāmībai, izvedot Vāciju no pēckara gados dziļākās ekonomiskās krīzes. Vācijas kancleres uzstājība, aicinot eiropiešus ievērot striktu taupību, palīdzēja stabilizēt eirozonu, viņa arī uzņēmās līdera lomu, kad Eiropai vajadzēja reaģētu uz Krievijas agresiju Ukrainā.
Zaudē atbalstu
Sagaidot desmito gadadienu kancleres krēslā, A. Merkelei, kuru respektablais izdevums Forbes šogad nosaucis par planētas otru ietekmīgāko personu aiz Krievijas prezidenta Vladimira Putina, jātiek galā ar politiskās karjeras lielāko izaicinājumu - migrantu un patvēruma meklētāju krīzi, kas šogad nosaka Eiropas politisko dienaskārtību.
Kopš gada sākuma Eiropā pa Vidusjūru un sauszemi ieradušies vairāk nekā 870 tūkstoši migrantu un patvēruma meklētāju, vēsta Starptautiskā Migrācijas organizācija. Kamēr lielākā daļa Eiropas valstu līderu, baidoties no vēlētāju atbalsta aizplūšanas pie populistiem un nacionālistiem, nespēja vienoties par krīzes risinājumu, A. Merkele paziņoja, ka Vācija ir gatava uzņemt pilnīgi visus, kas bēg no pilsoņkara plosītās un džihādistu kustības Islāma valsts daļēji okupētās Sīrijas.
Šis solis var pamatīgi iedragāt A. Merkeles pozīcijas un ietekmēt, vai viņa 2017. gada bundestāga vēlēšanās cīnīsies par ceturto valdīšanas termiņu. Jaunākās aptaujas rāda, ka CDU/CSU zaudē atbalstu, jo šomēnes par konservatīvo aliansi būtu gatavi balsot tikai 34% Vācijas iedzīvotāju, vēsta AFP. Pēdējās parlamenta vēlēšanās sarakstu atbalstīja 41,5%.
Nekontrolētai migrantu un patvēruma meklētāju straumei pieaugot, A. Merkeles atvērto durvju politiku aicinājuši pārskatīt pat viņas tuvākie domubiedri, bet CSU kanclerei pieprasījusi ierobežot iebraucēju skaitu. Ungārijas premjers Viktors Orbāns, kurš slēdza savas valsts robežas migrantiem, nosodījis A. Merkeli, paziņojot, ka viņa Eiropu ievilkusi dziļās nepatikšanās.
Ietekmīgais vācu laikraksts Die Zeit uzskata, ka migrantu krīze iezīmēs Merkeles ēras «beigu sākumu», bet izdevums Der Spiegel prognozē, ka kanclere nokļūs aizvien lielākā izolācijā.
Šķiet, ka viņu pašu tas nebiedē, jo nesen, atbildot kritiķiem, A. Merkele skarbi paziņoja: «Ja mums vajadzēs atvainoties par draudzības izrādīšanu, reaģējot uz ārkārtas situācijām, tad šī nav mana valsts.»