Pastāstiet par izstādes koncepciju.
Katru dienu dzīvē un īpaši plašsaziņas līdzekļos mēs dzirdam par kulta personībām un ikonām. Mihaels Šūmahers - autosporta ikona. Naomi Kempbela - nēģeru skaistuma ikona. Džonijs Deps - globālā pirātisma ikona. Visas pasaules reliģijas ir krīzē, tās nespēj pārliecinoši pielāgoties mūsdienu reālijām, tāpēc dažas no šīm reliģijām pāriet agresijā, piemēram, islāms, dažas pāriet apātijā un kontemplācijā, piemēram, budisms, citas pārvēršas par lielu, skaistu muzeju, piemēram, kristietība. Šādos apstākļos cilvēki katru dienu izgudro divdesmit jaunu reliģiju, dažām no tām ir globāls vēriens. Šobrīd ir milzīgs antiglobālisma templis, kura dievs un pravietis ir Če Gevara. Es runāju nevis par reliģijām, kas radušās avantūristu prātos, - piemēram, par scientoloģiju, bet gan par tām, kas dzimušas tautas masās. Šo reliģiju ir daudz, un man likās, ka būtu interesanti iemūžināt šo reliģiju tēlus - kulta figūras, «svētbildes». Sākotnēji manis piedāvātais izstādes nosaukums bija Jauno reliģiju ikonas.
Acīmredzamākā no šajā izstādē pārstāvētajām ikonām ir Ļeņina portrets Vladislava Mamiševa-Monro izpildījumā. Turklāt Monro visiem ir pazīstama kā Merilina Monro, tātad mums ir ikona, kurā savienojas komunisms un seksa simbolisms. Manuprāt, tas ir ļoti jautri. Šeit ir arī Maikls Džeksons (Ivara Drulles skulptūra Maikla Džeksona nāves brīdis - J.J.), kas ir mūsu laika visjaunākā ikona. Džeksonu grib kanonizēt, tikai nav skaidrs - islāmā vai kristietībā. Pareizākais risinājums būtu kanonizēt viņu popreliģijā.
Vai pats jūtaties kā ikona?
Nē, esmu pieticīgs puisis un nejūtos kā ikona. Turklāt esmu pārliecināts, kā neesmu ikona.
Vai Krievijas mūzikā ir ikonas?
Vispār jau ir, taču personīgi man to nav. Mums ir Viktors Cojs - tāda paša mēroga ikona kā Džims Morisons un Džons Lenons. Par ikonisku personību var uzskatīt Allu Pugačovu, taču no šīs kulta dāmas aktivitātēm kļūst ļoti skumji. Mūzikas ikona man ir Deivids Bovijs - ģeniāls cilvēks, fantastisks mūziķis, visdažādāko stilu un virzienu izgudrotājs. Nevienu citu nespēju iedomāties. Madonna tā noteikti nebūs. Kaut gan, ja pieņemam, ka mūsdienu ikonas un kultus izvirza tautas masas, tad jā - par ikonu var uztvert kaut Madonnu, kaut Dimu Bilanu.
Varbūt laikmetīgajā mākslā šo «svētbilžu» ir vairāk?
Mūsdienu mākslā dižgaru vairs nav. Nav tādu milžu kā Pablo Pikaso un pat tādu kā Endijs Vorhols. Džefs Kūnss un Demjens Hērsts ir šarlatāni. Tie nav cilvēki, kurus atcerēsies pat piecus gadus pēc viņu nāves.
Ko jūs domājat par Romāna Abramoviča dzīvesbiedres Dašas Žukovas aktivitātēm laikmetīgajā mākslā? Vai viņa nav gana «ikoniska»?
Noteikti nē. Neuzskatu Dašu Žukovu par fenomenu. Tādu Dašu mums ir desmitiem, ja ne simtiem. Kārtējā «glamūrīgā» piedzīvotāja, kura rada savu tēlu, izmantojot tik modīgu un prestižu parādību kā laikmetīgā māksla. Tas gan ir solīdāk un gudrāk nekā censties kļūt par popdziedātāju. Neesmu pārliecināts, ka Dašai Žukovai ir tiešs sakars ar to, kas notiek viņas vadītajā laikmetīgās kultūras centrā Garāža Maskavā. To par savu naudu īrē Romāns Abramovičs, izstādes tur veido uzaicināti - pārsvarā ārzemju - kuratori. Vienīgais Dašas nopelns, iespējams, ir tas, ka viņa iedvesmojusi Abramoviču ieguldīt dažus desmitus miljonu nevis lidmašīnas vai helikoptera iegādē, bet gan mūsdienu mākslā. Taču es to neuzskatu par varoņdarbu.
Vai sekojat līdzi norisēm mākslas tirgū? Vai apmeklējat izstādes un biennāles?
Neesmu profesionāls kolekcionārs. Sekot līdzi visām norisēm gan laikmetīgajā mākslā, gan mūzikā nav iespējams. Man ir daži iecienīti virzieni, kurus cenšos apgūt. Mākslā man patīk tas, ko dēvē par art brut, outsider art - dažkārt to dēvē par naivo vai folkloras mākslu. Gandrīz viss, ko pēdējā laikā esmu iegādājies, ir ārzemju autoru darbi. Krievu mākslinieki man ir apnikuši, un viņi man vairs nav pa kabatai. Ļoti daudz darbu pērku ASV, Kanādā, Meksikā, tur esmu atradis brīnišķīgus māksliniekus - viņi pilnībā atbilst manai gaumei, un cenas ir pieejamas. Ar šiem māksliniekiem personiski neesmu pazīstams, viņu darbus iegādājos godīgā ceļā - galerijās. Speciāli braucu uz Ameriku, lai «izķemmētu» galerijas, tas man sagādā lielu baudu. Apmeklēju galerijas Losandželosā, Ostinā, Čikāgā, Našvilā, Ņujorkā, Tūsonā.
Jūs diezgan labi pazīstat latviešu māksliniekus, jūsu privātkolekcijā ir viņu darbi. Kā vērtējat Latvijas laikmetīgās mākslas vidi?
Pašreiz tā piedzīvo interesantu laiku. 80.gados latviešu mākslā ir bijis spilgts uzzibsnījums. Tas bija krīzes periods. No vienas puses - padomju varas un padomju politikas krīze. No otras puses - perestroika, atklātība, nacionālā revolūcija, cīņa par brīvību un suverenitāti. 80.gadi latviešu vizuālajā mākslā un mūzikā bija auglīga darba un iedvesmas pacēluma laiks. Tagad jūsu mākslā ir līdzīgs posms. Atkal ir krīze. Latvijas draugi man stāsta, ka šeit valda skarba depresija, taču es nesaprotu šīs depresijas iemeslus.
Es uz Latviju skatos, būdams Krievijas pilsonis, un Krievija ir pastāvīgas depresijas valsts. Un ko es redzu? Latvija ir maza, komfortabla valsts, kurā dzīvo daudz skaistu sieviešu un spēcīgu vīriešu. Latvijā ir skaista daba, jums ir tik daudz jūras un tik daudz pludmaļu. Jums ir interesanta kultūra un varena māksla. Es vispār nesaprotu, kā šādā valstī var iestāties depresija! Manuprāt, Latvija - vismaz teorētiski - ir viens no paradīzes nostūriem Eiropā. Jā, jums ir nemākulīga valdība, briesmīga vara. Latvija ir neliela, neagresīva valsts un Eiropas Savienības daļa. Noalgojiet rietumu profesionāļus, piesaistiet cilvēkus no Rietumeiropas un Ziemeļamerikas! Par prezidentu lai paliek Latvijas pilsonis vai pilsone, lai viņš iemieso nācijas godaprātu, taču visi pārvaldnieki - premjers un ministri - lai ir nīderlandieši, kanādieši, franči, zviedri. Lai tie ir kompetenti, nekorumpēti cilvēki, kuriem ir reāls pretkrīzes risinājumu plāns. Lai viņi noved Latviju pie tā, ko valsts ir pelnījusi. Krievijā šāds piedāvājums būtu utopija, Latvijā - nē.