Pasaules pilsonis
Izlasi ievada teksti no Kronberga dzejlapas Pazemes dzeja (1970), kura savulaik konservatīvajā trimdas sabiedrības daļā izsaukusi jautājumu - «vai tā vairs vispār ir latviešu literatūra?».
Kritiķis Jānis Rudzītis tolaik veltīja nīgrus vārdus it visam, kas attiecās uz šo ciklu, - sākot no dzejoļu tematikas un poētikas un beidzot ar dzejnieka izvēlēto mediju: dzejlapu - spļaudīdamies, ka tas nav nekas jauns un ka tā esot tukša ākstīšanās. Patiešām latviešu dzejas kontekstā šo dzejoļu ģeogrāfiskā amplitūda ir gana plaša, jo šajā dzejoļu ciklā apdzejotie «karstie punkti» atrodas visdažādākajās pasaules malās. Esam lasījuši tālaika dzeju par 1968.gada notikumiem Čehoslovākijā (Ulda Bērziņa Gads ar cilvēka seju, Gunara Saliņa Puisis stiprinieks, vēlāk arī Jura Kunnosa Pieci dzejoļi par mazpazīstamu tēmu), taču ir neierasti lasīt latviešu dzejnieka darbus, kuros kaismīgi pārdzīvots pilsoņu karš Nigērijā (Dzejolis, kas nav vairs aktuāls, 12.lpp.) vai valsts apvērsums Grieķijā (Kāda grieķu traģēdija, 13.lpp.). Kaut arī vēsturiskie notikumi, kuri šos visai publicistiskos dzejoļus ierosinājuši, sen pagātnē, tekstus lasīt ir interesanti - vismaz kā liecību par vienas trimdas paaudzes jaunības politiskajām interesēm.
Skatās tālāk
Un te nu jāpiezīmē, ka man pazīstamie trimdas latvieši daudz vairāk izjūt sevi kā pasaules pilsoņus un par notikumiem aiz Latvijas robežām interesējas daudz vairāk, nekā šepat uzaugušie. Rodas aizdomas, ka līdz ar dzīvošanu t.s. svešumā viņi absorbējuši arī mītņu zemju izglītībā iegūtās un sabiedrībā kultivētās vērtības, starp kurām ietilpst arī raudzīšanās tālāk par savu deguna priekšu, - vērtības, kas būtu ļoti noderīgas arī mums, ekspadomju bāleliņiem (sk. pagājušās sestdienas vēlēšanu rezultātus). Tas pats sakāms arī par Kronbergu - ne tikai Marianna Feitfula drīkst apdziedāt Bādera - Meinhofa kreiso teroristu grupējumu savā Broken English, arī Kronbergs šim grupējumam 1975.gadā veltījis dzejoli Elēģija par 24.aprīļa notikumu Stokholmā (36.lpp.): «pulkstenis astoņi/ pavasara rīts/ ārā auksts un pelēks/ Rietumvācijas sūtniecība/ izspridzinātām iekšām/ ņirdz pret garāmgājējiem/ un sargu suņiem/ kā miroņgalva/ pūš auksts vējš/ es uzsitu ādas jakai krāgu/ un iebāžu savilktās dūres kabatā.»
Latviskā virtuve
Konservatīvo vērtību aizstāvjus tomēr varam nomierināt: lielākā daļa grāmatas dzejoļu, protams, ir veltīti Latvijas un latviešu trimdinieka problēmām. Tiesa, tie nav sarakstīti svētsvinīgā nopietnībā - tajos ir gan ironija un protests pret daļas trimdinieku domāšanas inerci (Latviju latviešiem, 52.lpp.; Kā noslepkavoja dzejnieku Dzintaru Sodumu, 58.lpp.; Latviskā virtuve, 104.lpp.), gan emocionālā pacēluma atbalsis no atmodas laikiem (120.-135.lpp.). Un šim pacēlumam pēkšņi seko plaša piemiņas dzejoļu nodaļa, kurā autors atvadās gan no saviem tuviniekiem, gan arī latviešu rakstniekiem un domubiedriem, gribot negribot parādīdams trimdas kultūras scēnas traģisko ikdienu, kurā nāves kļūst arvien vairāk, bet jaunu vārdu parādīšanās kļūst arvien retākas.
Bet, lai nebeigtu grāmatu uz tik skumjas nots, seko garš dzejojums, kas nolasīts Eiropas Latviešu jaunatnes apvienības 50.jubilejas kongresā Saulkrastos 2004.gadā, kurā pārskatīta šīs trimdas latviešu organizācijas ziedu laiku vēsture. Toreiz Saulkrastos iesirmie puiši un meitenes uztvēra šo tekstu ar prieku - viss bija atpazīstams un pašu piedzīvots. Latvijā augušam citas paaudzes lasītājam, iespējams, šķitīs, ka šis darbs ir skice kādam atmiņu tēlojumam.
Saturs pār formu
Šajā izlasē apkopotos darbus vieno satura dominēšana pār formu - gandrīz katram no tiem ir svarīgs konteksts, bez kura pārzināšanas tie neatstātu paliekošu iespaidu (tāpēc arī grāmatas beigās pievienotie komentāri lieti noder lasīšanas gaitā). Šāda veida dzeja rodas «uz karstām pēdām» - kamēr uz svaigi aprakstītajām lapām žūst tinte, vēl žūst arī asinis uz attiecīgās krīzes upuru līķiem.
Lai arī šāda dzeja bieži vien paliek tikai «gadījuma dzejas» līmenī, tā tomēr rāda, ka dzejnieks ir savā laikā un vietā dzīvojošs un spēj just empātiju ne tikai pret saviem vistuvākajiem, bet arī citiem, pret kuriem izturas vardarbīgi un netaisnīgi.
Grāmatas priekšvārdā Kronbergs raksta: «Man likās un joprojām liekas, ka līdzjūtība mūs, cilvēkus, definē. Mēs varam būt visai brutāli, nežēlīgi, bet mums arī ir spēja izjust līdzjūtību pret tiem, kas dzīvo tūkstošiem kilometru no mums, kurus mēs nekad neesam satikuši. (..) Es nebūt nedomāju un nekad neesmu domājis, ka dzejai jābūt tikai politiskai. Taču - arī politiskai. Tā man pietrūkst. Šodien. Latviešu dzejā.»
Patiešām šodienas latviešu dzeju par īpaši politizētu nenosauksi. Un tas šķiet likumsakarīgi - pirmkārt, dzejnieki, tāpat kā pārējie Latvijas iedzīvotāji, ir auguši vidē, kurā racionālas diskusijas un viedokļu apmaiņa nav modē. Otrkārt, diez vai kādam dzejniekam ir apziņa, ka viņa teksti patiešām spētu kaut ko izmainīt to dažu simtu lasītāju apziņā, kas, iespējams, izlasīs viņa grāmatu.
Daudz saprātīgāk liekas gaidīt vasaru, lai kādā jaukā dienā apgādātos ar paprāvāku bruģakmeni un dotos uz Rīgas domi sveikt jauno pilsētas mēru.