Tur jau tā lieta, ka nav bijusi diskusija par to, kā Latvijas Radio (LR) šobrīd izskatās, kā tam vajadzētu izskatīties. Cik saprotu, uzvarētāju ir noteicis standarta testa rezultāts, tātad personāla atlases kompānijas darbs, savukārt diskusija par minēto jautājumu loku nav padomē bijusi. Un tas man neliekas pareizi. Attiecīgi esmu lūdzis NEPLP precizēt, kādi kritēriji, nosakot konkursa uzvarētājus, tad bijuši svarīgākie, jo signāli ir bijuši pretrunīgi. Piemēram, drīz pēc konkursa rezultātu publiskošanas padomes vadītājs Dimanta kungs pauda, ka mans redzējums par LR kā sabiedriska medija attīstību esot bijis labākais, toties es esot atpalicis pieaicināto ekspertu novērtējumā par manām vadītāja prasmēm. Savukārt Dimanta kunga vietniece Duļevskas kundze ir paudusi gandrīz pretējo - ka pieaicināto ekspertu viedoklim būs pakārtota ietekme - apmēram 20-25% no kopējā vērtējuma. No vienas puses, ir bijuši izteikumi, ka LR viss ir kārtībā, no otras puses, ka tomēr vajagot menedžeri krīzes situācijām, pārmaiņu paātrināšanai utt.
LR ir krīze?
Nē, nav, bet, manuprāt, mums ir vajadzīgs tāds straujš pagrieziens... Labi, sākšu citādi. Manuprāt, kā LR vadītājam man iepriekšējos gados ir izdevies šo lielo kuģi pagriezt pareizajā virzienā, un es pats ar lielu nepacietību gaidīju jauno, paplašināto valdi, lai pēc pagrieziena kuģis uzņemtu straujāku tempu. Līdz ar to žēl, ka pats, šķiet, vairs nevarēšu šajā procesā piedalīties.
Ja iztiekam bez tēlainiem salīdzinājumiem, kas nav bijis apmierinošs?
Pēckrīzes gados visi LR darbinieki ir cītīgi strādājuši, lai uzlabotu saturu. Un, protams, būtu pareizāk, ka valdē ir vairāk cilvēku, lai var sadalīt atbildības sfēras - kurš koncentrējas uz saturu, kurš uz tehnoloģijām utt. Skaidrs, ka viens cilvēks - šajā gadījumā es - visus virzienus pilnvērtīgi «segt» nevar.
Kāpēc vispār LR ir tāda dīvaina situācija bijusi, ka valdē ir viens cilvēks?
Var teikt, ka tā tas vēsturiski veidojies. Proti, valdes darbam ir bijis tikai konsultatīvs raksturs. Rezultātā savulaik LR valdē bija pat deviņi cilvēki, bet tas nepasargāja no parādiem un smagas finansiālās situācijas 2008. gadā, jo lēmumus vienalga pieņēma viens cilvēks - ģenerāldirektors. Šāds modelis, protams, neatbilst mūsdienu situācijai, attiecīgi reformas šajā virzienā bija nepieciešamas.
Es jūs pārtraucu. Tad kas ir LR «kuģa» pareizais virziens?
Manuprāt, man ir izdevies LR kolektīvu padarīt vienotāku, un jaunajai valdei būtu šis process jāturpina. Tas ir, LR tradicionāli ir bijis labs saturs un klausītāju uzticība, taču izteikta kanālu struktūra. Krīzes laikā tas sevi attaisnoja - atsevišķas, nelielas komandas ar ierobežotiem resursiem daudz izdarīja. Tomēr jaunā situācija ir tāda, ka nepietiek ar to, ka varam teikt: mums ir teicams LR1 vai LR3. Satura veidošanā ir nepieciešama ciešāka sadarbība.
Nav noslēpums, ka ir ļoti dažādi LR jaunākā «bērna» LR5 vērtējumi. Jūs arvien sakāt, ka ir nepieciešama informatīvā platforma jauniešu auditorijai, jūsu pretinieki - ka šajā projektā bezjēdzīgi iztērēta liela nauda. Nevēlos iesaistīties strīdā, bet kāpēc jums vispār liekas, ka jauniešus var sasniegt ar radio klasiskā izpratnē starpniecību? Viņi varbūt vispār informāciju, mūziku saņem, izmantojot pavisam citus kanālus?
Tik traki nav. Jo, ja mēs paskatītos t. s. interneta veiksmes stāstus, vai nav tā, ka tur vispopulārākie sižeti ir... pieklājīgi sakot, ar visai nelielu intelektuālu vērtību? Lai tā būtu, tomēr, ja mēs vēlamies uzrunāt lielu auditoriju, arī jauniešu gadījumā radio frekvence ir nepieciešama. Jāatzīst, ka LR5 gadījumā plāns ir izpildīts par 70-80%, nevis 100%, tomēr visvairāk šajā kontekstā ir sāpinājis tas, ka, jā, nav jau bijusi diskusija par to, kādam ir jābūt sabiedriskā medija saturam, kas orientēts uz jauniešiem. Tā vietā dažu personu interešu dēļ šīs debates ir reducētas uz divām tēmām: ka LR5 esot saņēmis milzu naudu (kas neatbilst patiesībai) un ka patīk vai nepatīk viens vai otrs LR5 strādājošais. Kā no lielgabala - tikai šīs divas tēmas. Lai gan vajadzētu runāt par to, ka jauniešu auditorija ir svarīga pat no (jā, skan patētiski) valsts drošības viedokļa. Īsi sakot, te komunikācija ir sagājusi pilnīgi grīstē. Tomēr esmu pārliecināts, ka LR5 tam izvirzītos mērķus sasniegs - ne tik ātri, kā cerējām, bet sasniegs.
Ja runājam par šogad jo īpaši daudz piesaukto valsts drošību, informatīvo telpu, tad ko pats sakāt par LR4?
Teikšu, kā ir: šovasar LR4 ilgu gadu periodā pirmoreiz piedzīvoja auditorijas kritumu. Bija zvani, vēstules, kuru kopējo saturu varētu apkopot tā - es jūs esmu klausījies gadiem ilgi, jūs man patikāt, bet tagad, kad jūs apgalvojat, ka Putins nav tas labākais, ka Krima nav «mūsu», - uz redzēšanos! Tā bija smaga sajūta. Vasarā nācām kopā, un varu iedomāties, kā jutās LR4 žurnālisti, ja klausītāji tā izsakās. Tiesa, tieši tas pats notika Igaunijas sabiedriskajā radio, viņu 4. kanālā... Nu es tomēr kolēģiem teicu: kā sabiedriskā radio darbiniekiem viņiem ir jāsniedz objektīva informācija, viņiem nav jāizpatīk noskaņojumiem daļā auditorijas.
Izklausās depresīvi. Varbūt «vilciens aizgājis» un cittautieši masveidā pārceļojuši uz Krievijas TV informatīvo telpu?
Ir skaidrs, ka ar LR4 nepietiks, - nepieciešams nopietns piedāvājums krievu valodā sabiedriskajā televīzijā. Ja runājam par LR4, tad, manuprāt, tomēr ir svarīgi, ka mēs šo alternatīvo saturu piedāvājam. Pētījumi liecina, ka šī auditorija vakaros, jā, «sēž» minētajā telekanālu informatīvajā telpā, tomēr rīta pusē, kas radio formātam ir tradicionālāks laiks, klausās arī mūs. Savukārt satura krievu valodā attīstīšana LTV ietvaros ir politiskas izšķiršanās jautājums, kas nav mūsu kompetencē.
Tam atkal vajadzēs naudu, un jūs labi zināt viedokli, ka jums jau tā ir liela pretimnākšana. Kā ir budžeta projekts, sabiedriskajiem medijiem iedod papildu miljonus.
Paklau, mūsu budžets vienalga ir mazāks nekā Lietuvā vai Igaunijā. Piemēram, kad mums bija 22 miljoni, igauņiem jau bija 30 miljonu, un nu viņiem iedeva papildu, šķiet, četrus miljonus satura krievu valodā attīstīšanai. Turklāt lieki teikt, ka arī igauņi un lietuvieši uz citu Eiropas valstu fona izskatās pieticīgi.