V. Rožukalne vienas ģimenes vajadzībām pēc pieredzes iesaka veidot vienu nelielu, bet garu siltumnīcu. Tur būs vieta gan gurķiem un tomātiem, gan salātiem, paprikai, garšvielām - bazilikam, timiānam, dillēm, pētersīļiem. Tomātiem un gurķiem ir dažādas prasības pēc mikroklimata, bet tos bieži audzē vienā siltumnīcā. Ideālā variantā starpā var uztaisīt sieniņu.
Protams, var nopirkt jau gatavas siltumnīcas, atliek tikai rīkoties atbilstoši instrukcijai un namiņš drīz vien būs uzsliets. Taču, ja to būvē pats, tad kā ideālu un modernu materiālu V. Rožukalne iesaka polikarbonātu. Tas, salīdzinot ar stiklu, ir drošāks, vieglāks, ar to nav sarežģīti strādāt. Stikls gan ir vairāk gaismas caurlaidīgs, bet ir jau visādi augi ar dažādām gaismas prasībām. Atkarībā no polikarbonāta veida un cenas tas var būt ar vairākām kamerām (šūnām), kurās ir gaiss un līdz ar to tam ir labāka siltumizolācija nekā stiklam. Polikarbonāts gan mēdz «aizaug», spraugās ieperinās aļģes, jo siltumnīcas klimats ir tām labvēlīgs - mitrs un silts gaiss. Taču problēmu var atrisināt, ar speciālām lentēm nolīmējot polikarbonāta galus.
Ja par siltumnīcas sedzējmateriālu izvēlas plēvi, tad siltumnīcu pārklāšanai piemērota stabilizēta jeb izturīga pret ultravioleto staru iedarbību un pret temperatūras svārstībām izturīga plēve. Jo biezāka plēve, jo tā ilgāk kalpos - no piecām līdz pat desmit sezonām. Siltumnīcām piemērotas ir plēves, sākot no 100 mikroniem. Ieteicamas tādas, uz kuru virsmas nekrājas kondensāts (īpašas piedevas liek ūdens pilieniem savienoties un noslīdēt no tās) un arī pret saules radiāciju un temperatūras svārstībām noturīgas īpašības. Plēvi var likt divos slāņos, lai siltumnīca būtu siltāka.
Lai piestiprinātu plēvi, vajadzīgas līstītes, kuras jāimpregnē. Siltumnīcu karkass visbiežāk tiek darināts no koka brusām, taču tās pirms tam kārtīgi jāimpregnē. Ir par maz, ja ar otu pārvelk brusai, tās ir jāmērcē, tad karkass turēsies ilgāk.