Varakļānos viss notiek!
«Mums ir daudz čaklu rokdarbnieču. Bet kundzes sēž mājās, savus darbus skapī salikušas. Aicinu, lai nāk, piedalās izstādēs, mācās. Pie mums te viss notiek!» stāsta Staņislava. Senioru ceļš organizē nodarbības, notiek lekcijas. «Klausījāmies par galda kultūru, ģērbšanās stilu, make up - sievietēm tas ļoti interesē. Braucam ekskursijās, piedalāmies tirdziņos, mācāmies pārdot savus mājamatniecības darinājumus. Pārdošana ir liela māksla, mūsu kundzēm pie šīm prasmēm vēl jāpiestrādā. Rudenī mācīsimies, kā internetā atvērt savu veikaliņu. Izejot projektā paredzēto lekciju ciklu, cilvēks kļūst motivēts darboties, tirgoties. Mums pat te doma briest Varakļānos atvērt rokdarbnieču veikaliņu,» nākotnes plānus klāsta Staņislava. Pati pabijusi ārzemēs, guvusi pieredzi uzņēmējdarbībā, sociālajā jomā, noskatījusies, kā savus rokdarbus prezentē citu valstu dāmas. «Bijām gan Norvēģijā, gan Bavārijā, kur mēģinājām tirgoties. Latviešu darbus pirka, it īpaši linu. Mums ir vairākas rokdarbnieces, kas strādā ar melno linu. Kad Varakļānos rīkojām lielo izstādi, bija atbraukušas vācu kundzītes, viņām ļoti patika, tagad ir pat vairāki rokdarbu pasūtījumi uz Vāciju. Arī adījumus un tamborējumus pasūtīja. Sākam attīstīties.»
Josta birģermeistaram
Veronika Locāne projektā iesaistījusies ar savām audējas prasmēm. «Neesmu profesionāla audēja, aust sāku, kad aizgāju pensijā. Aušana mans vaļasprieks, bet patiesībā lielākais prieks ir dāvināt,» jostas, izšūtās villaines, priekšautus izrādot, stāsta Veronika. Tiesa, krustdūrienā izšūto darbiņu kundzei vairs tik daudz neesot. «Jo sēdēt nevaru, tad mugura sāp. Es izšuju guļot. Daudz ko daru guļot, arī tamborēju.» Tagad Veronika biežāk auž grāmatzīmes, jostas. Pat itāļu mūziķim Roberto Meloni noaudusi: «Reiz viņš mani paslavēja par skaistāko līgo vaiņagu. Piesolīja, ka ar tādu mani uz Itāliju aizvedīšot. Bet tad bija te atbraucis vēlreiz. Domāju - ko viņam varu pretī dot par to slavināšanu? Noaudu jostu ar viņa vārdu. Paskatieties draugos.lv, tur bilde ir!» Arī Bavārijā Veronika ar savām jostām izpelnījusies īpašu uzmanību. «Braucām ar mērķi nodibināt tirdzniecības sakarus. Aizvedām savus rokdarbus, satikāmies ar Vīzenthaides birģermeistaru. Veronikai tās jostas izliktas, birģermeistars jūsmo, cik skaistas,» stāsta Staņislava. «Bet es jau zinu, ka birģermeistaram drīzumā kāzas. Saku, lai viņš parunā, Veronika noaudīs jostu!» Sākuši runāt. Veronika prasījusi, kādās krāsās kungs jostu vēloties. «Līgavai lillā, bet man zaļu - teic birģermeistars. Tā man vajadzēja pusi jostas aust zaļu, pusi - lillā. Grūti bija, nekādi nevarēju to lillā iedabūt iekšā. Bet izdevās skaisti. Pēc tam kāzu bildi un pateicību atsūtīja,» lepna ir Veronika.
Kā kļūt par optimistiem
Veronika priecīga, ka iesaistījusies projektā. Ko tikai te neiemācoties - gan stiklu krāsot, gan uz grābekļa mest... Uz grābekļa? «Caur grābekļa zariem izvelk diedziņus. Mums viena kundze šādi darina šalles. Ļoti skaistas! Ārzemnieki par tādu bija gatavi maksāt pat simts latus,» skaidro Staņislava. Šoziem projektā paredzēts daudz radošu nodarbību, arī datorkursi, kas īpaši esot vajadzīgi zemniekiem, mājražotājiem. Ne tikai dāmas iesaistījušās projektā, arī kungi - klūgu pinēji, kokapstrādes amatnieki. Rudenī būs lekcijas arī par nevalstisko organizāciju darbību. «Nevalstiskais darbs ir ļoti laba izeja cilvēkiem, kā izkļūt no depresijas, nesēdēt mājās, darboties,» uzskata Staņislava. Senioru ceļš cieši sadarbojas arī ar pašvaldību, kas nodrošinājusi līdzfinansējumu šim projektam. «Piedalāmies domes sēdēs. Iejaucamies pilsētas dzīvē, gan sociālajā jomā, gan kultūras dzīvē. Pašvaldība ļoti atbalsta mūsu aktivitātes. Projektā iesaistīto cilvēku izaugsme ir apbrīnojama! Man te bija sievas, iekritušas galīgā depresijā, kuras to vien runāja, kā viss apnicis. Bet iesaistījās un atdzīvojās! No pesimistiem kļūstam par optimistiem. Senioru ceļš ir labs atspēriens,» atzīst Staņislava.