Tikko Rīgā Skatā bija redzams konservatīvākais igauņu teātra «centrs». Latvijas Jaunā teātra institūts svētkos sagādājis intriģējošu, ar prieku gaidītu dāvanu teātra mīļiem un piedāvā turēt roku uz pulsa, paplašinot zināšanas par kaimiņiem, kas, baumo, izvirzoties reģiona teātra avangardā. No piektdienas līdz pirmdienai Rīgā - Igauņu balzams, kura kokteilī šoreiz sajaukts labi nostādināts uzlējums ar dzirkstošu dziru jeb tikšanās ar seniem un pavisam jauniem draugiem.
Laiks rit
Improvizētā minifestivāla mugurkaulu veido divi ar Von Krahl teātra trupu saistīti iestudējumi - Juhana Ulfsaka Idioti un Kristiana Smeda 12 Karamazovi, kas attiecīgi atklās un noslēgs viesizrāžu programmu. Vidū pa kārumam laikmetīgās dejas un performanču mākslas cienītājiem. Sestdien Ģertrūdes ielas teātrī ar izrādi Uzreiz redzams, ka seni draugi viesojas horeogrāfu apvienība united dancers of ZUGA, asprātīgi mākslinieki, kas pēc ilgāka laika pārtraukuma atgriežas uz skatuves, lai noskaidrotu savstarpējās attiecības. Svētdien Kaņepes kultūras centrā - Tāveta Jansona un Pētera Restas Semjuelam Beketam.
Abas izrādes - par laiku. Par to, kas, kā vienkārši, bet poētiski formulējuši ZUGA horeogrāfi, notiek ar seniem draugiem, kad tie «noveco». Varbūt var teikt arī daudznozīmīgāk - pieaug, mainās. Kas saglabājas kodolā, un kā pieņemt lēmumus, kas nav kompromisi, kad («vairs» - aizkustinošā godīgumā saka ZUGA) neuzvar tas, kurš kliedz skaļāk. Tie galu galā ir nozīmīgi jautājumi katram, kas zina, ko nozīmē draudzība un laiks. Aizejiet! Kas zina - pašironisko igauņu horeogrāfu pieredze noderēs pašiem. Bet smagsvari šajā ieilgušā rudens periodā uzspīdējušajā svētku brīnumā, manuprāt, tomēr ir citi - J. Ulfsaka un K. Smeda iestudējumi.
Priecīgais izmisums
Ja jums kāds jautā, kādēļ sestdienas un pirmdienas vakars Adventes laikā būtu jāpavada tikko absolvējušu igauņu aktieru izrādēs, atbilde var būt tikai viena - pedagogu vārdu intriģējošais skanējums. J. Ulfsaku Latvijā pazīst primāri kā aktieri, kas piedalījies arī Rīgā rādītajās Von Krahl izrādēs - Pētera Jalakasa un Sašas Pepeļajeva asprātīgajā Gulbju ezerā, Kristiana Smeda Kaijā, kur viņš kopā ar tēvu Lembitu Ulfsaku izspēlēja Trepļeva un Arkadinas attiecības - vecāku un bērnu, dažādu paaudžu mākslinieku...
Režijā J. Ulfsaks ir ne mazāk personisks. Idioti, kuru autoru starpā minēts Larss fon Trīrs, patiesībā ir kopdarbs - īsi pirms absolvēšanas pērn režisors un dramaturģe Anni Ojanena lūdza topošos Von Krahl aktierus, tobrīd vēl studentus, paskatīties uz sevi un pasauli no malas, radot izrādi par jaunu cilvēku laikmetā. Ideja aizgūta no L. fon Trīra tāda paša nosaukuma filmas, kas vēsta par intelektuāļiem, kas sabiedrībā tēlo garīgu atpalicību, lai iznīcinātu status quo. Tas, ko jaunieši esot ieraudzījuši, droši vien būs šokējoši un nepatīkami arī mūsu mājās - ne tikai igauņiem, par kuriem (varbūt par laikmetīgu cilvēku vispār) izrādes pieteikumā lakoniski rakstīts - tukšu dvēseļu pūlis, brīvprātīgi idioti. Kurš no mums var godīgi apgalvot, ka tie būtu tikai meli?
K. Smeds patiesībā runā par kaut ko līdzīgu, kaut ievērojami citā materiālā. Pavisam svaigi (oktobrī) Tallinā pirmizrādītais studentu darbs 12 Karamazovi jau paguvis paceļot pa Vāciju. Droši vien arī tāpēc, ka Eiropas teātra mīlulis, galēji uzvarot pēdējos skeptiķus ar savu teātra brīnumu Vertigo Somijas Nacionālajā teātrī, šosezon gatavojas Nozieguma un soda iestudējumam Minhenes Kammerspiele.
Intervijās ap pirmizrādes laiku K. Smeds stāstīja, ka viņu ilgstoši nodarbinājis «karamazoviskais raksturs» - cilvēks, kura raksturā apvienojas dziļa ticība, labsirdība, Dievs, skaudība, alkatība un slepkavnieciskums. Kā jau F. Dostojevskim pienākas - likumsakarīgs cilvēces portrets, nevis izņēmuma gadījums. F. Dostojevska darbu kopā ar studentiem režisors preparēja četrus gadus, lai nonāktu pie ļoti personiska, pārdomāta rezultāta. Ne velti Karamazovi šeit ir visi - 12 jaunie aktieri, arī jūs paši skatītāju rindās. Izrādē skan pašu mākslinieku radīti teksti, viņu mūzika, viņu dzīves izjūtas.
Faktiski tā esot ballīte - mazliet huligānisma, drusku prieka un daudz, daudz skaudras atklātības. Cik dostojevskiski tas ir? Ja var ticēt atsauksmēm, kas kā gaiša medus tērcīte līst pār iestudējuma veidotājiem, - ļoti, ļoti. Tikai neaizmirstiet pirms došanās uz Palladium koncertzāli pirmdienas vakarā pārlasīt izcilo romānu, citādi daļu izrādes baudījuma nākšoties gūt pēcāk - mājās pie grāmatas lappusēm. Viens gan - atšķirībā no F. Dostojevska K. Smeds kopā ar jauniešiem spējot pasauli atmaskot maigi, ar mīlestību. Tieši gudrais cilvēciskums režisora izrādēs varbūt saista visvairāk.