Negodīgas mazumtirdzniecības prakses aizlieguma likumprojektu kritizējām, jo tas pieņemts pretēji Eiropas Savienības (ES) nostādnēm. ES nosaka - jāregulē attiecības starp mazajiem tirgus dalībniekiem un lielajiem spēlētājiem, nevis jāierobežo viena līgumslēdzējpuse. Eiropas Parlamentā pērn decembrī pieņemta rezolūcija, kurā dalībvalstu valdības tiek aicinātas nepieņemt lēmumus, kas regulē tikai vienu pusi. Ir arī uzsvērts, ka pēckrīzes periodā nacionālajām valdībām jāatbalsta mazie un vidējie tirgotāji. Pat pašvaldības tiek mudinātas sekmēt dažādus atbalsta mehānismus mazajiem un vidējiem uzņēmējiem. Bet Latvijas likumprojekts, ko nolobējis nu jau bijušais ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts, nosaka, ka jāregulē tikai tirgotāji un visi tirgotāji, sākot ar saldējuma pārdevēju uz ielas.
Mūsu izpratnē jābūt vienādiem pienākumiem gan piegādātājiem, gan iepircējiem. Līdzīgas saistības jāuzliek arī ražotājiem, jo patlaban redzams, ka grib pavērt ceļu ražotāju īstenotai šantāžai. Rezultātā tas noved pie negatīvām sekām. Pirmkārt, patērētājiem būs jāmaksā augstākas cenas, jo ražotājs drīkstēs diktēt cenas un rezultātā cenas Latvijas veikalos pieaugs. Otrkārt, šāds likums sekmēs to, ka tirdzniecības tīkli mazo ražotāju piedāvāto produkciju negribēs ņemt, jo viņi radīs riskus, savukārt bezriska operācijas būs preču iepirkums ārzemēs. Lielveikalu ķēdēm būs izdevīgāk nopirkt preces Lietuvā, Polijā, Igaunijā vai kādā citā valstī, jo uz iepirkumiem ārzemēs neattieksies ierobežojumi. Savukārt mēs uzskatām, ka valdībai jāatbalsta tieši nacionālie tirdzniecības tīkli. Esam Saeimā iesnieguši priekšlikumu, ka ar normatīvo dokumentu palīdzību vajadzētu ierobežot globālos tirgotājus, respektīvi, vajadzētu noteikt viena tirgotāja maksimālo tirgus daļu 15-20% apmērā no tirgus, lai neizveidojas divu tirdzniecības tīklu diktāts, jo tas nāk par sliktu gan vietējiem ražotājiem, gan patērētājiem.
Varat nosaukt piemēru, ka maksimālā tirgus daļa kādā segmentā ir stingri reglamentēta?
Mēs neesam analizējuši, bet es pieļauju, ka varētu būt. Iespējams, jāmaina Konkurences likums, lai tad, ja tirgus daļa ir virs 15-20% no tirgus, būtu lielāki apgrūtinājumi. Tas būtu atbalsts nacionālajiem ražotājiem.
Ar kādiem mehānismiem tas varētu tikt kontrolēts?
Ir Konkurences padome, kura uzrauga tirgu. Ja kāds būs pārsniedzis savu tirgus daļu, tad tiks brīdināts, un tad šim uzņēmumam vai nu daļa veikalu būs jāslēdz, jāpārdod, vai arī jāsadala neatkarīgos tirgotājos.
Ja kādā Latvijas ciemā viens tirdzniecības tīkls atvēris veikalu, bet neviens cits tirgotājs pat neplāno savu veikalu atvērt, ko darīt?
Jāvērtē tirgus daļa valsts līmenī. Tiešām būtu nepareizi rēķināt pašvaldību mērogā, jo var būt tā, ka vienā pašvaldībā darbojas viens degvielas tirgotājs, kaimiņu pašvaldības teritorijā - cits degvielas tirgotājs, un sanāk tā, ka viens uzņēmums 100% apjomā dominē konkrētās pašvaldības teritorijā. Tāpēc jārunā tikai par valsts līmeni, ņemot vērā, ka jāļauj attīstīties dažādiem uzņēmumiem. Dažās valstīs ir divi dominējošie tīkli un neviens cits uzņēmums vairs nespēj attīstīties, jo šie tīkli ir tik milzīgi, ka nevienam citam uzņēmumam nav nekādu izredžu. Mēs gribam nodrošināt konkurenci, lai būtu gan spiediens uz preču sortimentu, gan uz cenu.
Bijušais ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts argumentēja, ka Negodīgas mazumtirdzniecības prakses aizlieguma likumprojekta izstrādes gaitā runājis ar nozari - gan ar tirgotājiem, gan piegādātājiem. Jūs sacījāt: «Ministrs ir nolobējis», tātad, jūsuprāt, nav ieklausījies nozares pārstāvju viedokļos?
Daniela Pavļuta nostāja bija tāda: «Ja jūs pierunājat piegādātājus, ka viņi atsauc šo likumprojektu, tad es piekritīšu.» Tā nav saruna, tā ir šantāžas atstāšana pašplūsmā. Sanāk tā: «Ja tiekat galā ar šantažētājiem, es jūs atbalstīšu, ja netiekat - tā ir jūsu problēma.» Tas nav nopietni. Tirdzniecība gan Latvijā, gan ES ir nozīmīgākā nozare, tāpēc jābūt vismaz vienam cilvēkam Ekonomikas ministrijā (EM), kas rūpējas par tirdzniecības attīstību. Danielam Pavļutam bija noraidoša attieksme pret tirdzniecību. Tiešā tekstā, ka nevajag attīstīt tirdzniecību, bijušais ministrs neteica, bet saprast viņa sacīto varēja tā, ka: «Mēs, EM, esam rūpniecību atbalstoša ministrija, un mūs neinteresē tirdzniecības kā nozares intereses.» Rezultātā esam nonākuši pie tā, ka lielāko nozari valstī neviens, izņemot Tirgotāju asociāciju, neatbalsta un valsts aparātā nav neviena cilvēka, kas rūpētos par šīs nozares attīstību, bet šajā nozarē patlaban ir nodarbināti ap 20% visā Latvijā strādājošo, un to, jāsaka, apmeklē 80% valsts iedzīvotāju. Nu nevar valstij būt tik nihilistiska attieksme pret tirdzniecības nozari. Bet iepriekšējās valdībās bija tāda kā iekšējā deklarācija: «Mūsu mērķis ir, lai tirdzniecībā būtu divi spēlētāji - Rimi un Maxima, viņi visu sakārtos, visu atrisinās. Tad viss būs ļoti vienkārši, pircējam būs vienkārša izvēle, būs zemas cenas, un būs sociālais miers valstī.»
Kādu rīcību gaidāt no jaunā ekonomikas ministra Vjačeslava Dombrovska?
Vjačeslavs Dombrovskis vienmēr ir aizstāvējis līdzsvarotības principu uzņēmējdarbībā. Arī tad, kad apspriedām minēto likumprojektu un Vjačeslavs Dombrovskis vēl bija Saeimas Tautsaimniecības komisijas vadītājs, viņš atbalstīja ES nostāju, ka nevajadzētu uzlikt vienas nozares spēlētājiem papildu apgrūtinājumus. Ceru, ka tagad, kad Vjačeslavs Dombrovskis ir atgriezies pie ekonomiskās politikas noteikšanas tirdzniecībā, viņš tēzes, kuras iepriekš pauda, būdams zinātnieks, uzturēs un neatkāpsies no tā, kas ir bijusi viņa pārliecība ilgus gadus. Es ceru, ka Negodīgas mazumtirdzniecības prakses aizlieguma likumprojekts vai nu tiks atsaukts, vai arī EM izsniegs atzinumu, ka šis likumprojekts nav skatāms atrauti no plānotās ES direktīvas, kura regulē attiecības tirdzniecības nozarē, jo ES direktīva būs šā vai tā, un, kad direktīva tiks pieņemta, tad jau arī Latvijai būs jāreaģē - iespējams, pat jāatsauc šis likumprojekts.
Laimdotas Straujumas valdības deklarācijā ir sacīts: «Kompensēsim darbaspēka nodokļu sloga samazinājumu ar patēriņa un īpašuma nodokļiem.» Vai jūs atbalstītu pievienotās vērtības nodokļa (PVN) paaugstināšanu?
Mūsu vēlme ir, lai tiktu samazināti darbaspēka nodokļi. Nu jau bijusī valdība diemžēl programmas «Kā iznīcināt vietējo tirgotāju» - kā es to nosaucu - ietvaros pieņēma lēmumu paaugstināt minimālo algu, kas ir pareizs lēmums, bet nepareizi ir tas, ka vienlaikus ar minimālās algas paaugstināšanu tiem darbiniekiem, kuri saņem šo - minimālo - algu, palielinās arī nodokļu slogs. Valda Dombrovska valdība izveidoja ačgārnu ķēdi - jo mazāka alga, jo mazāks samazinājums nodokļu maksājumiem. Lielo algu saņēmējiem, es runāju par tām algām, kas ir pāri tūkstotim latu mēnesī, respektīvi, tuvojas pusotram tūkstotim eiro mēnesī, nodokļu maksājumos sanāca pat ietaupījums ap pieciem latiem jeb mazliet pāri par septiņiem eiro, bet minimālās algas saņēmējiem no šī gada sākuma būtiski jāpiemaksā nodokļos. Tas tiešā veidā ietekmēja daudzus tirdzniecības nozares uzņēmumus un tajos strādājošos darbiniekus, turklāt pierāda, ka Valda Dombrovska valdība nerēķinājās ar sociāli nozīmīgās tirdzniecības nozares interesēm. Mūsu izpratne ir, ka jānodrošina iespēja strādājošajiem saņemt iztikas minimumu, kas netiktu aplikts ar nodokļiem, un, palielinot minimālo algu, jāizdara tā, lai nodokļu masa no šīm algām nepalielinās. Kādā veidā to panākt, tas ir valdības kompetences jautājums. Mēs, Tirgotāju asociācija, tajā iejaukties negribam. Mans personīgais viedoklis ir, ka pēc iespējas jāapliek ar nodokļiem kapitāls un jāsamazina tie nodokļi, kas saistīti ar darbaspēka izmaksām. Kas attiecas tieši uz PVN paaugstināšanu, mēs neesam šo jautājumu asociācijā apsprieduši.
Pēc ekonomikas analītiķu aprēķiniem, iedzīvotāju tēriņi pērn bija ļoti iespaidīgi un ar pieaugošu tendenci. Vai pieļaujat, ka arī šogad augs tēriņi un līdz ar to tirdzniecības uzņēmumu apgrozījums - ja arī ne peļņa - varētu palielināties?
Rīga tirdzniecības nozarei dod vairāk nekā 50% apgrozījuma. Tas, par ko valdību var uzslavēt, ir fakts, ka daudz izdarīts, lai Rīgai piesaistītu tūristus. Arī Rīgas pašvaldība šajā virzienā mērķtiecīgi strādājusi. Ievērojamu daļu pieauguma mazumtirdzniecībā nodrošina tieši tūristu pieplūdums un arī tas, ka Latvija īstenojusi programmu, lai ar uzturēšanās atļaujām piesaistītu investorus no citām valstīm. Naudas imports, ko veiksmīgi nodrošinājusi valdība un Rīgas pilsēta, ietekmē patēriņa pieaugumu valstī.
Dati par patēriņa pieaugumu nenozīmē, ka vidējais Latvijas iedzīvotājs kļuvis daudz turīgāks, bet gan to, ka esam pratuši piesaistīt ārvalstu cilvēkus, kuri tērē naudu mūsu valstī. Tā ir pozitīva tendence. Mēs nevaram noliegt, ka rūpniecība Latvijā tomēr neattīstās tā, kā gribētos. Tāpēc mūsu valstij jāpelna no tranzīta un arī no ārvalstu iedzīvotāju ieinteresēšanas par Latviju. Nevajag domāt, ka tranzīts mazinās nacionālās valodas vai kultūras nozīmi. Tieši otrādi - valstij kļūstot finansiāli stiprākai, būs vairāk naudas, ko novirzīt nacionālās valodas un kultūras nostiprināšanai.
Šādā aspektā domājot, Latvijas pievienošanās eirozonai sekmēs uzņēmējdarbības attīstību?
Pēc ES pētījumiem, vājāka valsts, iestājoties eirozonā, kļūst vājāka, bet stiprāka valsts kļūst vēl stiprāka. Tā kā Latvija līdz eiro ieviešanai nespēja nostiprināt rūpniecību, ražošana mums ir pavāja. Līdz ar to, pievienojoties spēcīgākajai eirozonai ar plašāku tirgu, saprotams, ka vietējie ražotāji un tirgotāji zaudēs.
Nesen plašas diskusijas izvērsās par Briseles prasību, kas saistīta ar benzpirēna normas samazināšanu kūpinājumos. Pēc Zemkopības ministrijas teiktā izrādījās, ka Latvija Briseles līmenī ir bijusi par samazinātas benzpirēna normas noteikšanu, nevis bijusi pret.
Te jāuzsver, ka Latvijā vispār nav neviena ierēdņa, kurš būtu atbildīgs par pārtikas kvalitāti. Valsts nav gribējusi sasaistīt valsts monitoringu ar sabiedrisko uzraudzību. Valsts uzraudzība ir konfidenciāla uzraudzība, un publisko produktu salīdzinošās analīzes mums ir liegtas. Mēs, tirgotāji, arī nevaram pastāstīt patērētājam, kāds ir konkrētā produkta sastāvs. Ja mēs to varētu pastāstīt, patērētājs būtu labāk informēts un varētu izvēlēties, vai samaksāt par kvalitatīvu produktu vairāk vai arī pirkt lētāku produktu, kuram ir mazāka uzturvērtība. Ja būtu iespējams patērētājiem izskaidrot saistību starp cenu un kvalitāti, tiktu atbalstīti mazie un vietējie ražotāji, jo ir acīmredzams, ka lielajos, globālajos koncernos vairāk tiek ekonomēts un produkti tiek ražoti ar pēc iespējas ilgākiem realizācijas termiņiem, un tajos ir mazāk dabisko sastāvdaļu. Savukārt tieši mazie ražotāji piedāvā produktus ar augstāku uzturvērtību, vispirms jau nelielo ražošanas mērogu dēļ.
Drīz pēc Zolitūdes traģēdijas izskanēja aicinājums ignorēt Maxima veikalus, bet cilvēki tāpat gāja tajos iepirkties, pamatojot, ka tur ir zemākas cenas nekā daudzos citos veikalos. Tas pierāda, ka Latvijas iedzīvotājiem svarīgākais preces izvēles kritērijs ir zemākā cena?
Maximai liktenis bija lēmis, ka tieši šī uzņēmuma veikals sabruka, bet tikpat labi tas varēja būt cita tirdzniecības tīkla veikals, un sekas varēja būt tikpat traģiskas. Mēs jau vairāk nekā divus gadus cīnāmies, ka valstiskā mērogā vajag izveidot vadlīnijas tirdzniecības nozarē strādājošajiem, kā rīkoties apdraudējuma gadījumā. Pirms Zolitūdes traģēdijas mēs pamatā runājām par kādas personas veiktu apdraudējumu, piemēram, bruņotu uzbrukumu pārdevējam. Nav noliedzams, ka līdz šim tirdzniecībā strādājošie - kā to pierādīja arī daudzas intervijas presē, radio un TV - nav bijuši informēti, kā rīkoties apdraudējuma gadījumā. Uzskatām, ka vajadzīgas vadlīnijas, vēlams videomateriāla veidā, kas noteiktu, kā tieši pārdevējam reaģēt dažādās apdraudējuma situācijās, un noteiktu arī to, ka trauksmes signāla ieslēgšanās gadījumā nekavējoties jāpamet darba vieta. Tad pārdevējs, kuram videomateriālā redzētais būtu iespiedies prātā, trauksmes gadījumā ietu prom un mudinātu doties laukā no veikala pircējus, nevis gaidītu, kamēr kāds cits atslēgs trauksmes signālu, iespējams, pasakot, ka tā bijusi viltus trauksme. Ja būtu šādas valstiskā mērogā akceptētas vadlīnijas, tirdzniecības darbiniekiem būtu daudz drošāka darba vide un arī sabiedrībai būtu drošāk, jo ikviens pārdevējs, frizieris un viesmīlis zina, kā parūpēties par savu klientu drošību krīzes situācijā. Šādu vadlīniju izstrāde no valsts budžeta lielus finanšu resursus neprasītu, bet nodrošinātu lielāku drošību 160 tūkstošiem tirdzniecības nozarē strādājošo un arī visiem diviem miljoniem Latvijas iedzīvotāju. Mēs gaidām, ka Laimdotas Straujumas valdība beidzot šādu vadlīniju izstrādi nodrošinās.
Runājot tieši par Zolitūdes traģēdiju, protams, nevar noliegt, ka ir bijusi sociāli neatbildīga attieksme pret saviem klientiem - veikala apmeklētājiem - un pret strādājošajiem. Alkatība mūsu valstī pacelta pārāk augstā līmenī, salīdzinot ar cilvēciskajām vērtībām.
Kāpēc, jūsuprāt, nevienam Latvijas uzņēmumam nav izdevies izveidot globālu tirdzniecības tīklu, kas būtu spēcīgs konkurents Rimi vai Maxima?
Mums bija tirdzniecības tīkls Drogas, kas bija izgājis ārpus Latvijas robežām, bet, tā kā bija ļoti izdevīgs korejiešu piedāvājums, šis tīkls tika pārdots. Patlaban Mego, pievienojot Iki, veidojas par spēcīgu Latvijas tirdzniecības jomas spēlētāju. Atskatoties vēsturē, jāatceras, ka tirdzniecības tīkli Baltijā tika veidoti tad, kad notika privatizācijas process, un bija cilvēki, kas privatizācijas rezultātā ieguva lielus naudas līdzekļus. Lietuvas Maxima īpašnieki, privatizējot pārtikas ražošanas uzņēmumus, naudu ieguldīja tirdzniecības tīklu attīstībā. Cilvēki, kuri privatizēja Latvijas pārtikas ražošanas uzņēmumus, kā tagad redzams, negribēja ieguldīt naudu tirdzniecības tīklu attīstībā. Kāpēc vēlāk tirdzniecības tīkli neveidojās? Domāju, ka atbilde uz šo jautājumu saistīta arī ar to, ka latviešiem, salīdzinot ar lietuviešiem un citām tautām, daudz grūtāk ir sadarboties un kooperēties. Latvijai vispār raksturīgi, ka ikvienam ir savs viedoklis un grūti atrast kopsaucēju.
Laiku pa laikam izskan doma, ka lielveikaliem vajadzētu būt slēgtiem svētdienās. Piekrītat?
Mēs atbalstījām Saeimas deputāta Viktora Valaiņa ideju, ka globālajiem tirgotājiem jānosaka ierobežojumi un viens no šiem ierobežojumiem būtu nestrādāt svētdienās un svētku dienās. Tas arī būtu atbalsts mazajiem tirgus spēlētājiem. Globālais tirgotājs neko nezaudētu, jo spētu nodrošināt savu peļņu neatkarīgi no šādiem, es teiktu, sociāli pozitīviem lēmumiem. Ja globālo tirgotāju veikali svētdienās būtu slēgti, tas nāktu par labu arī šajos uzņēmumos strādājošajiem, kuriem tiktu nodrošināta iespēja svētdienās būt kopā ar ģimeni.