Kad uzzinājāt, ka meitai ir Dauna sindroms?
Uz [dzemdību] galda. Ginekologs pateica - interesanti, jums viens asinsvads par daudz placentai. Māsiņa teica: «Kāds smuks mazs kāmītis piedzimis, apaļš, apaļš.» Tad atnāca bērnu ārsts un teica: ir aizdomas par ģenētisku patoloģiju - Dauna sindromu. Analīzes to apstiprināja. Man visi zvanīja, sveica, bet es nevarēju nevienu vārdu pateikt. Man bija šausmīgs šoks, ļoti raudāju.
No kā baidījāties?
Ka ar šādu bērnu uzlikšu slogu visai ģimenei. Arī domāju, kā pati tikšu ar to galā. Man viens ārsts teica - jums ir jāatsakās, šādi bērni var nestaigāt, nerunāt. Kāda būs garīgā attīstība, to nevar pateikt - viena diagnoze, bet katrs bērns attīstās citādi. Un Dauna sindromam nāk līdzi daudzas papildu diagnozes. Sākumā pateicu, ka bērnu neņemšu uz mājām. Izrakstījos ātrāk mājās, trešdienā. Teicu, ka vēl nākšu papīrus parakstīt… un pirmdien viņu pārvestu uz bērnunamu. Mājās aizbraukusi, meklēju piekto stūri, nekur sev vietu neatradu.
Ko bērna tētis teica?
Negribēja, ka tādu bērnu ved mājās. Bet mana meita, tolaik padsmitniece, man teica: «Mamma, tu to nevarēsi izdarīt, un, ja arī izdarīsi, tāpat viņu paņemsi atpakaļ no bērnunama.» Man tas bija kā - klinkš! - ar karoti pa pieri. Es iekšēji pati to jau biju sapratusi, bet laikam gaidīju, kur pieķerties. Ar draudzeni braucām pakaļ Vikai. Ar Vikas tēvu izšķīrāmies, viņš nevarēja to pieņemt.
Kā izdevās pārvarēt sevī bailes?
Vikas brālis man reiz jautāja: «Kāpēc tu saki, ka māsa ir slima? Viņa nav slima, viņa ir vienkārši savādāka.» Mēs to arī tā pieņemam. Nodomāju - derētu viņai kādreiz pateikt, kāpēc uz viņu tā noskatās trolejbusā vai pat atraujas atpakaļ… Un es viņai skaidroju - es esmu savādāka, brālis ir savādāks, un tu arī esi mazliet savādāka. Bet viņa ir meitene ar augstu pašapziņas līmeni. Pusgada vecumā sāku vest Viku uz atbalsta centru un pati uzreiz sāku meklēt psiholoģisko palīdzību. Atbalsta grupā mani pārveidoja, iemācīja meitu pieņemt tādu, kāda viņa ir. Kad gājām ar Viku ārā, sākumā man likās, visi uz viņu speciāli skatās. Tagad vairs to nemanu. Logopēdiskajā dārziņā, kur vedu Viku, viena audzinātāja pateica - kāpēc viņai vispār jāiet dārziņā, jūs taču pensiju par viņu saņemat. Lai sēžam mājām.
Vai esat piedzīvojušas, ka cilvēki atgrūž?
Gāju pieteikt meitu VEF Kultūras pilī uz zīmēšanu. Izstāstīju, kāda ir Viktorija, ka viņa grib zīmēt. Pagāja piecas desmit minūtes, un man pateica - nē, ar tādu bērnu nestrādāšu, jums noteikti ir savi centriņi, ejiet, darbojieties tur. Gājām prom. Tas bija sāpīgs atsitiens. Vēlāk sapratu, ka vienkārši tas nebija tas cilvēks, kas vēlētos ar manu bērnu strādāt… bet ne jau visi ir tādi.
Kas ir citāds Vikas attīstībā?
Pasaules uztvere Vikai ir vienkāršāka. Bet viņa iet [speciālajā] skolā, lasa, rēķina. Pašai jau patīk grāmatiņas palasīt. Klāj pati gultu, pogā pogas, ģērbjas, kurpes vēl nesien, bet mācās. Mūzika ļoti patīk. Uz šlāgermūzikas koncertiem abas ejam, arī uz zaļumballēm, un meita man ir pats uzticamākais deju partneris. Vikai ir ļoti laba ritma izjūta.
Ko Vika māk pavisam pastāvīgu darīt?
Mācāmies rīkoties ar naudiņu, mācāmies braukt mājās. Piemēram, mamma izdomā, ka jāiet uz veikalu - Vika paliek autobusā un pēdējās trīs pieturas brauc pati. Izkāpj ārā, dodas uz mājām un man zvana no sava telefona. Uz veikalu Vika sāk pati iet.
Ja jūs būtu zinājusi, ka bērnam var būt Dauna sindroms, vai veiktu abortu?
Tas nav iemesls, lai veiktu abortu, tad jau var šķirot pēc dažādām slimībām.
Vai domājat, kas ar Viku notiks, kad viņa pieaugs?
Protams. Mans mērķis ir attīstīt Viku tik tālu, lai viņa varētu dzīvot savu dzīvi patstāvīgi. Jā, atsevišķi - grupu dzīvoklī.