Es domāju, ka kopējais sarunu formāts būtiski neatšķiras, tās sarunas tādā formātā vienmēr ir notikušas. Cits jautājums tiešām ir šī sarunu noskaņa. Tas, ko mēs redzam, ka ar piedāvājumu, kas mums ir, mēs visus budžeta deficīta mērķus sasniedzam, tātad budžeta deficīts ir divarpus procentu no IKP, un sasniedzam to ar rezervi, īstenībā varētu būt, ka šis budžeta deficīta līmenis ir pat zemāks. Mēs arī no savas puses esam skaidri nodefinējuši vairākas lietas, kurās mēs nākamā gada budžetā iekšā neiesim, - mēs necelsim nodokļus, izņemot, ko mēs arī iepriekš bijām pieteikuši, - par šo pašu nekustamā īpašuma nodokli, bet neceļot likmes. Mēs nemazināsim pensijas, tātad arī pensiju piemaksas vai pensiju neapliekamo minimumu, un principā mēs neplānojam arī nekādu masveidīgu algu vai štatu samazināšanu.
Bet kāpēc tomēr tiek cilāts jautājums vēl par papildu konsolidāciju?
Aizdevēji šim jautājumiem pieiet matemātiski un finansiāli, un, ja uz šo jautājumu tā skatās, tad, protams, var paskatīties, ka pamatbudžetu mēs būsim sabalansējuši, savukārt sociālajā budžetā saglabājas liels deficīts. Tāpēc uzaicinājums no aizdevēju puses ir skatīties tieši sociālā budžeta virzienā. Tāpēc sarunas arī ir samērā smagi gājušas. Es domāju, ka šis pēdējais sarunu raunds, kas mums trešdien bija, bija ļoti ilgs, protams, bet kopumā panācām daudz svarīgu vienošanos, un es domāju, ka četru piecu dienu laikā vajadzētu būt arī gala vienošanās panāktai.
Kā jūs komentētu apgalvojumu, ka aizdevēji tik daudz neuztraucas par skaitļiem, bet gan par strukturālajām reformām, kas it kā nenotiekot, un ne tie skaitļi ir būtiskākie, bet tas, ka netiek realizētas kaut kādas reformas.
Jā, bet redziet, te ir ļoti liels terminoloģijas sajukums. Tad, kad aizdevēji runā par strukturālajām reformām, bieži vien tas ir kaut kas pavisam cits nekā, ko mūsu sabiedrībā cenšas ar to sadzirdēt. Teiksim, aizdevēju izpratnē šo pašu pensiju piemaksu mazināšana ir visīstākā strukturālā reforma. Es pieļauju, ka sabiedrības uztverē tā ir pensiju griešana, tā nav nekāda strukturālā reforma. Tāpēc šeit nevajadzētu ļauties šim terminoloģijas sajukumam.
Kāpēc izgāzās tas plāns, ka pabalstu politiku lielā mērā uzliek pašvaldībām? Kāpēc aizdevēji pret to iebilda?
Es domāju, ka mēs pie tā nonāksim. Jebkurā gadījumā, tas, par ko mēs esam vienojušies, ka nākamā gada laikā mēs izstrādājam šo reformu. Arī ņemot vērā darba tirgus situāciju un blakus efektus, ko mēs šim sociālajam drošības tīklam redzam. Tādā ziņā, manuprāt, bija ļoti svarīgi šo sociālās drošības tīklu izveidot 2009. gada rudenī, kad mēs to izdarījām, lai mazinātu krīzes sociālās sekas. Bet pašreiz mēs redzam arī, ka tas rada zināmus blakus efektus, tas kropļo darba tirgu un faktiski vienai daļai iedzīvotāju mazina stimulus atgriezties darba tirgū, tas, ko atsevišķi ministri ir saukuši par profesionāliem pabalstu saņēmējiem. Tādējādi ir skaidrs, ka šis sociālās drošības tīklu pasākumu apjoms pamazām ir jāmazina, to mēs arī nākamgad plānojam, tai skaitā pakāpeniski mazināt šo simtlatnieku programmu. Un arī pabalstu sistēma ir jāveido tā, lai tā veicinātu cilvēku atgriešanos darba tirgū.
Viens, par ko mēs daudz runājam, piemēram, izglītības reforma, augstākās izglītības reforma. Neaizmirsīsim Ķīļa piedāvājumu - vai šis jautājums ir parādījies sarunu darba kārtībā?
Es gribētu teikt, ka šis Ķīļa piedāvājums detalizēti vēl nav izstrādāts, mēs arī ar Ķīļa kungu esam vienojušies, pirms viņš kļuva par izglītības ministru, ka ir detalizēti jāizstrādā šis te reformas piedāvājums, jāizrunā ar nozari, jāizrunā ar valdības sociālajiem sadarbības partneriem un faktiski jāpanāk arī iesaistīto pušu atbalsts.
Bet šajās sarunās…
Šajās sarunās tas nav darba kārtības jautājums, jo uz izglītības rēķina mēs nekādus būtiskus ietaupījumus neplānojam, tāpēc tas nav šo sarunu jautājums.
Es saprotu, aizdevēji ir aizbraukuši, tas viss kaut kādā elektroniskā formātā tiks turpināts.
Tieši tā.
Vai viņi jums elektroniski rakstīs vārdu «yes»?
Šīs sarunas tieši tādā veidā ļoti bieži arī ir notikušas - vienkārši elektroniski apmainoties ar informāciju vai rīkojot telekonferences.
Bet Latvija ir gatava iesniegt budžetu arī, ja šis «yes» neatskan?
Budžets mums ir jāiesniedz jebkurā gadījumā, bet, kā es teicu, trešdienas sarunās mēs panācām pietiekami labu progresu, un es domāju, ka tas ļauj cerēt, ka mēs nākamās nedēļas sākumā šo vienošanos panāksim.
Diskusijas par Latvijas ekonomisko ceļu ik pa laikam ir bijušas, un pašlaik šo jautājumu ir aktualizējis Zīles kungs. Viņš ir pateicis, ka ilgtermiņā, iespējams, šis ceļš Latvijai nav bijis pareizs. Somijas premjers to slavē. Kā mums to novērtēt, un kurā brīdī mēs varēsim precīzāk teikt: ir bijis pareizs, nav bijis pareizs?
Protams, ekonomikā ļoti precīzi to pateikt nevarēs, var vienkārši meklēt kaut kādus analogus salīdzinājumus citās valstīs. Ekonomikā nav tā iespēja pagriezt laiku atpakaļ un pamēģināt otru scenāriju, un pēc tam salīdzināt divus rezultātus. Tādējādi, cik lielā mērā un vai šis ceļš ir bijis pareizs, to mēs varēsim pateikt pēc tā, kā valsts tālāk attīstīsies. Ja mums būs stabila makroekonomiskā attīstība, ja mums izdosies tas, pie kā mēs tagad strādājam - caur šo ražošanas un eksporta attīstību radīt jaunas darbvietas, noturēt cilvēkus Latvijā, pamazām veicināt arī cilvēku atgriešanos -, tad es domāju, varēs teikt, ka šis ceļš ir bijis pareizs. Ir otrs ceļš, kas bieži izskan, ka vajadzēja devalvēt latu un tādā veidā problēmas risināt. Te gan ir jāsaprot vairākas lietas. Pirmais, šajā gadījumā tas konkurētspējas uzlabojuma efekts būtu bijis samērā īslaicīgs, jo mēs esam ļoti maza un ļoti atvērta ekonomika. Tas nozīmē, ka importētās enerģijas cenas pieaugtu momentā, importēto komponentu cenas pieaugtu momentā. Šo konkurētspējas efektu mēs ļoti ātri pazaudētu caur inflāciju, un tā ir tā problēma. Zināmā mērā tā ir tā jautājuma atlikšana, un pēc pāris gadiem mēs atkal būtu tajās pašās problēmās, turklāt, kas ir vēl sliktāk par šo, - tas nerisina arī fiskālās konsolidācijas jautājumu. Ja budžetā ir deficīts, tad lata devalvācija deficītu pašu par sevi nesamazina, deficīts saglabājas un tāpat ir jāveic visi šie taupības pasākumi. Bieži vien to cenšas pasniegt kā alternatīvas - vai nu mēs nodarbojamies ar budžeta samazināšanu, vai nu devalvējam valūtu. Nē, pie valūtas devalvācijas jau šis budžeta deficīts nekur nepazūd, pie valūtas devalvācijas šis budžeta deficīts tāpat saglabājas.
Pēc kādām pazīmēm jūs varētu pateikt - jā, šī tiešām bija attīstības valdība, salīdzinot ar iepriekšējām? Kurā sfērā jūs redzat to radikālo attīstību šajos trīs gados?
Es drīzāk lietotu vārdu - nevis «radikāla attīstība», bet «stabila attīstība». Tas ir tas uzsvars, uz ko būtu jāliek, ka IKP tuvākajos gados ir vismaz četri procenti, varbūt vairāk, katru gadu, bezdarba līmenis arī tuvākajos gados vismaz zem septiņiem procentiem, un uzsvars tieši uz tām nozarēm, par ko es runāju, - uz ražošanu un eksportu.
Patlaban, kad tika veidota valdība, kā viens no labumiem, kas tika saukts, ka šī ir no oligarhiem brīva valdība. Vai tagad tas Lemberga spoks ir izkvēpināts pavisam vai viņš vēl kaut kur varētu būt, Satiksmes ministrijā, piemēram?
Tātad, kas attiecas uz valdību un koalīciju, tiešām tas bija viens no būtiskajiem uzstādījumiem arī uz ārkārtas Saeimas vēlēšanām - naudas un oligarhu ietekmes samazināšana politikā. Tas bija viens no uzstādījumiem, arī veidojot valdību. Tātad bija iespēja izveidot valdību no tiem politiskajiem spēkiem, kuri 10. Saeimā ir konsekventi iestājušies par tiesiskajiem jautājumiem.
Jautājums bija, kāds ir pašreizējais vērtējums. Kas ir sanācis? Vai tiešām, noņemot atsevišķas ministru figūras, var uzskatīt, ka valdība, kas tur ministriju aparātus, ir brīva no naudas ietekmes?
Ministriju aparāts, protams, ir jāvērtē un, ja tiek konstatētas kādas problēmas, tad attiecīgi jākoriģē. Tieši tam ir nepieciešama arī ministra un ministrijas vadības politiskā griba, kura, es gribētu cerēt, pašreiz ir. Bet, ja tā nedaudz plašāk, tad, manuprāt, pašreiz vēl ir nedaudz pāragri izdarīt secinājumus, kas no šīs koalīcijas ir sanācis. Koalīcijā mums ir divi tādi nosacīti nepārbaudīti politiskie spēki. Ir Zatlera Reformu partija, kas ir jauns politiskais spēks. Mēs redzam, ka ir bijušas iekšējas grūtības. Ir Nacionālā apvienība, kur ir tēvzemieši, kurus mēs ļoti labi zinām, kuri ir bijuši daudzās valdībās. Tur ir arī šis Vislatvijas spārns. Valdībā mēs redzam, ka ministri konstruktīvi strādā arī pie šiem budžeta jautājumiem, bet ir jāpaskatās, kā virzīsies tieši politiskā sadarbība. Kādus pāris mēnešus vēl prasīs pieslīpēšana, un tad mēs redzēsim, vai koalīcija sekmīgi strādās.
Vai jums neliekas, ka pēc šī Ušakova gājiena pašlaik šajā Saeimā ir izmainījusies manevra telpa? Ja faktiski kaut kas notiek ar šo valdību, koalīcija ar Saskaņu ir kļuvusi gandrīz neiespējama. Nekas cits neatliks, kā atgriezties zaļo zemnieku aptvērienos.
Te es gribētu teikt, ka no Vienotības puses pret zaļajiem zemniekiem šī sarkanā līnija nav bijusi. Mēs tieši pat piedāvājām vienu risinājumu, vismaz daļēji iesaistot to pašu ZZS, piedāvājot, citu starpā, bezpartijiskajam Jānim Dūklavam zemkopības ministra amatu. Bet sarkanā līnija bija tik liela un plaša, ka attiecās arī uz bezpartijiskiem ministriem. Tā ir tāda vienīgā reālā manevra iespēja, ja šī koalīcija neizrādās strādātspējīga.
Es domāju, noteikti ir sagaidāms, ka Satiksmes ministrijā sāks mainīt uzņēmumu valdes. Kā jūs to vērtēsiet, jo tās lielā mērā noteikti tiks traktētas kā politiskās pārbīdes, ne tik daudz kā racionālās pārbīdes?
Te drusku ir jānodala ostu valdes. Tas, kas saucās ostu valde, faktiski pilda padomes funkciju. Savukārt ir valsts uzņēmumu valdes, kurās tiešām nekādā veidā nevajadzētu būt politiskai ietekmei, un tur mēs tiešām daudz lielākā mērā iesim uz atklātiem konkursiem valdes locekļu piesaistei, vai arī reizēm ar personāla atlases kompāniju palīdzību. Tātad tiešām par pirmo liekot šo profesionālo kritēriju.
Bet tas nozīmē, ka būs konkursi?
Tas nozīmē, ka būs konkursi vai arī atsevišķos gadījumos, kā es teicu, piesaistītas personāla atlases kompānijas. Ir tā, ja meklē tā saucamos top menedžerus, parasti tas nenotiek konkursa kārtībā, tas notiek ar personālatlases palīdzību.
Runājot par valdību, jūs jau trešo reizi premjerējat. Jums nav mazliet apnicis?
Uz šo jautājumu var skatīties dažādi. Jā, šī ir mana trešā valdība, bet, no otras puses, kopējais nostrādātais laiks nav pat trīs gadi. Mums ir īpatnība, ka valdības mainās ļoti bieži, tagad vēl parādījusies īpatnība ar ārkārtas vēlēšanām, rezultātā arī premjeri mainās ļoti bieži. Citās valstīs tā ir normāla situācija, ka premjers nostrādā visus četrus parlamenta darba gadus un, iespējams, paliek vēl uz otru termiņu.
Man un, domāju, daudziem cilvēkiem ir jautājams, cik jūs šajā konsolidācijas, budžeta glābšanas režīmā, skaitļu jūklī pagūstat dzīvot parasta cilvēka dzīvi?
Tas varbūt ir tas, kā nedaudz pietrūkst, jo brīvā laika ir maz.
Bet jūs, piemēram, zināt, cik veikalā maksā piens?
Precīzi nepateikšu, jāatzīst, ka tagad arī īpaši bieži uz veikaliem neeju, pārsvarā to dara sieva.
Bet virs lata, zem lata?
Zem lata.
Ušakova kungs ir pateicis, ka trīs gadus nav bijis uz teātra izrādēm, jo viņam jāvada Rīgas dome. Kad jūs pēdējo reizi bijāt?
Uz teātra izrādēm man tieši sanāk aiziet. Piemēram, pagājušajā nedēļā es biju JRT uz Oblomovu.
Kā komentējat Ušakova izteikumus par Gaismaspili, un kāds ir jūsu viedoklis par Gaismaspili?
Par šo jautājumu var diskutēt ļoti daudz, protams, var diskutēt, vai tas ir bijis pats efektīvākais veids, kā ieguldīt naudu kultūras izglītības attīstībā. Bet skaidrs ir tas, ka tad, kad mana valdība sāka strādāt, šis projekts jau bija sākts. Protams, bija ļoti smaga situācija, budžets bija jāmazina par 500 miljoniem, bet, no otras puses, izvērtējot visus par un pret, nelikās pareizi ēku atstāt pusuzceltu. Pieņēmām lēmumu celtniecību turpināt un pabeigt. Pašreiz jau ir par vēlu diskutēt par konceptu, tas jau ir pieņemts pirms daudziem gadiem.
Bet, piemēram, pēc tā paša Gaismaspils gadījuma, vai jūs esat aicinājis savu kultūras ministri iet un runāt ar Nilu Ušakovu, lai šis jautājums netiktu uzjundīts? Gaismaspils, kā mēs zinām, ir viens no jaunās Latvijas, latviešu simboliem.
Uzreiz pateikšu, kultūras ministri neesmu aicinājis par šo jautājumu iet un runāt ar Ušakovu. Domāju, lai Ušakovs pats skaidro savu viedokli. Neko prettiesisku šajā izteikumā arī nespēju saskatīt - katram ir tiesības uz savu viedokli. Vienkārši, manuprāt, tad arī vēlētājam šie viedokļi un konkrētās darbības jāvērtē. Mani daudz vairāk satrauc Ušakova rīcība, ejot un parakstoties par krievu valodu kā otro valsts valodu.
Mēs runājam par lieliem projektiem, kā Gaismaspils, vai tādi lielie projekti kā Rail Baltica, Visaginas AES… Vai mēs varēsim atļauties to?
Tas bija viens no centrālajiem jautājumiem Baltijas Ministru prezidentu tikšanās laikā, kur mēs panācām vairākas būtiskas vienošanās, pirmais ir par to, ka šis ir ļoti dārgs projekts. Tāpēc būtisks jautājums ir par finansējuma avotu piesaisti, un savos Baltijas Ministru padomes secinājumos mēs arī norādījām, ka ir nepieciešams piesaistīt Eiropas Savienības līdzfinansējumu ap 85% papildu nacionālajai Kohēzijas aploksnei. Mēs zinām, ka jau tagad tajā ir noteikti šie 2,5% griesti, kas jau rada problēmas. Šim projektam ir jābūt ārpus Kohēzijas aploksnēm. Tas ir pirmais būtiskais punkts. Otrais būtiskais punkts ir - visu cieņu, bet diez vai mēs maksāsim par vilcienu no Garkalnes līdz Tallinai. Ja mēs ar šo projektu varam atrisināt arī citus jautājumus, piemēram, vērtējot, ka šis dzelzceļš iet pāri Ziemeļu šķērsojumam un arī Daugavas šķērsojumam un tālāk Rīgas lidostā, un loģistikas iespējām, ko tas rada Rīgas ostai, tad es domāju, ka par šo projektu jau ir vērts domāt. Ja mums ir 85% finansējums no Eiropas, ja mēs caur to arī izbūvējam Ziemeļu šķērsojumu, tad, manuprāt, šis projekts no Latvijas saimnieciskā viedokļa ir lietderīgs. Tad ir jāvirzās uz priekšu.
Mēs zinām, ka, redzot Eiropas Komisijas finanšu piedāvājumu nākamajam periodam, lauksaimniecībā parādās dažādi nepatīkami pārsteigumi. Nākamgad droši vien pienāks viens brīdis, kad būs jābalso par to, un tad, protams, ir jautājums, vai Latvija spētu, varētu izmantot kaut kādas veto tiesības kaut kādos galējos variantos.
Tas neapšaubāmi ir svarīgs jautājums. Tie ir galēji risinājumi kaut ko bloķēt. Domāju, ne tuvu nav izslēgtas visas iespējas argumentēt un panākt Latvijai labvēlīgāku risinājumu, tajā skaitā lauksaimniecības tiešmaksājumos. Tas piedāvājums, ko mēs esam uzlikuši uz galda, ir noteikt šos tiešmaksājumus plus mīnus 20% koridorā no Eiropas Savienības vidējā vai arī, skatoties no šī jautājuma otras puses, pateikt, ka Baltijas valstīm tiešmaksājumu apjomam nevajadzētu būt mazākam kā nākamajai valstij pēc tiešmaksājumu līmeņa, kas ir Rumānija, kur šis tiešmaksājumu līmenis ir ap 200 eiro uz hektāru.