Par koncertu kā sabiedrisku notikumu Vidzemē, arī par pasākuma otrās daļas gaisotni droši varētu likt piecus ābolus. Par koncertu kā dažādu muzikālu interpretāciju kopumu - četrus. Par lēmumu pirmajā daļā klausītājiem piedāvāt B.Bartoka piecdaļīgo un Natālijas Kusevickas gaišajai piemiņai rakstīto Koncertu orķestrim - trīs ābolus. Šo lieldarbu Bartoks komponēja Otrā pasaules kara gados ASV, pats būdams jau smagas slimības nomākts, faktiski «iezīmēts» nāvei. Sestdienas vakars Cēsīs apzināti bija veidots kā monumentāla beigu kulminācija, tomēr festivāla noslēgumā Bartoka iespaidā negribētos domāt arī par dzīves noslēgumu. Šis krīzes gads drīzāk rosina meklēt aizmiršanos, nevis atgādinājumus par nenovēršamo.
Ir diriģenti oratori un diriģenti iejūtīgi sarunas partneri. Mārtiņš Ozoliņš (arī tad, kad viņš uzstājas Operā) pieder pie tiem, kuru spēks ir dialogā. Tieši tādēļ veiksmīga šķita Cēsu koncerta otrā daļa LNSO saspēlē ar pianistu Andreju Osokinu F.Lista Pirmajā klavierkoncertā un ar brāļiem Petrauskiem T.Josimacu koncertā Kiberputns. A.Osokina talants atklājas garīgā koncentrācijā, F.Lista tehnikas pārvaldījumā. Viņš ir gudrs pianists, sava tēva spēles stila turpinātājs. Savukārt brāļu Petrausku virtuozitāte izpaužas dvēseles atbrīvotībā un emocionālā tiešumā. Kupli sanākusī publika savu apmierinājumu pauda gluži uzskatāmi - ar aplausiem, pieceļoties kājās.
Vērtējums: 4 no 5
Bartoka informatīvi pārblīvēto Koncertu orķestrim gan būtu prātīgāk atstāt kādam ziemas koncertsezonas koncertam Lielajā ģildē un rūdītākai publikai. Lai arī diriģenta Mārtiņa Ozoliņa vadībā korekti un brīžiem pat ar azartu izpildīta, šī komplicētā partitūra ienesa festivāla galā koncertā zināmu smagnējību, piebremzēja svētku sajūtu, ko gaidām veiksmīga festivāla noslēguma koncertā. (Līdzīgas šaubas pirms dažām dienām raisīja Ž.Sibēliusa drūmā ziemeļu skaņu ainava un fokuss uz P.Čaikovska Pīķa dāmu festivāla Summertime noslēguma koncertā Dzintaru koncertzālē.) Īsti vietā toties bija F.Lista klavierkoncerts, kura solists Andrejs Osokins izpaudās visspožākajā pianistiskajā formā. Paldies viņam arī par latviešu kultūrai izrādīto godu - piedevā izjusti nospēlēto J.Vītola Šūpuļdziesmu. Japāņu XX gadsimta komponista T.Josimacu saksofonkoncertu Kiberputns augstā lidojumā cēla artistiski harismātiskais Oskars Petrauskis - daudzpusīgi radošs interpretācijas mākslinieks, kurš brīvi jūtas gan akadēmiskajā mūzikā, gan džezā. Medusmaize publikai bija arī kopā ar brāli pianistu Raimondu Petrauski un LNSO sitaminstrumentu koncertmeistaru Edgaru Saksonu nospēlētā improvizācija par Over the Rainbow - mūzikla Burvis hitu.
Vērtējums: 5 no 5
Visaugstākā uzslava orķestrim un diriģentam! Bartoka liekvārdīgais koncerts nepieder pie meistara lielākajām veiksmēm, taču mūziķi prata spoži izcelt instrumentācijas smalkumus. Nupat var teikt, ka LNSO mērķtiecīgi tuvojas tai kvalitātei, ko pirms dažiem gadiem solīja toreizējais orķestra direktors Ints Dālderis. Mārtiņu Ozoliņu gribētos biežāk redzēt pie Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra diriģenta pults, viņam piemīt prasme veidot saturīgas skaņu celtnes un ar īsti simfonisku vērienu aizvest skaņdarbu līdz pārliecinošam finālam. Andrejs Osokins rādīja augstu klasi kā gudrs mūzikas būvētājs (tiesa, būtu pieticis ar vienu piedevu). Pianistam ar diriģentu bija lieliska saskaņa, taču mulsināja negaidītās pauzes starp koncerta daļām. Josimacu dekoratīvajā un efektīgajā klasiskās popmūzikas gabalā (kā parasti) žilbināja Oskars Petrauskis, kurš, šķiet, dzimis pašā mūzikas šūpulī.
Piedevu improvizācijā baudījām smalku Oskara saspēli ar Raimondu Petrauski un Edgaru Saksonu. Cēsu sporta komplekss, izrādās, nav sliktākā vieta, kur klausīties mūziku, - aizmirsās zviedru siena un sērās lilijas pie melnajiem aizkariem. Cēsu mākslas festivāls izskanēja triumfāli.