Latvijas teātru Ābolu ķocis

Nevaru būt kopā ar Nacionālo teātri Vadoņa svētkos, jo neatbalstu skatītāju zemiskāko instinktu provocēšanu, kas izrādē notiek, izņirdzot un patlabanējā krīzē vainojot demokrātiju, Latvijas mazākumtautības (krievus, ebrejus), Saeimu. Tā nav drosme, kā varbūt iedomājas aktieri, bet gan politiska konjunktūra, kāda Latvijas teātrī kopš neatkarības atjaunošanas vēl nav pieredzēta. Tāpat uzskatu par reakcionāru piedāvājumu vienīgo glābiņu meklēt vadonības kultā, kurš līdz smieklīgumam primitīvā jūsmā tiek sludināts izrādē. (Šādai vajadzībai noderīgāks būtu Hitlers vai Staļins, nevis Kārlis Ulmanis, dēvēts par saimnieku, nevis vožģi vai fīreru.) Mani personiski apvaino Latvijas himnas teksta stilizēta dziedāšana, atskaņojot fokstrotu, kā arī sarkanbaltsarkanā karoga atritināšana, lai kurinātu nacionālo histēriju un rautu kājās skatītājus ar vājākiem nerviem. Latviešu teātrim ar retiem izņēmumiem (mūsdienās - Alvis Hermanis, Oļģerts Kroders, Māra Ķimele) nekad nav bijusi raksturīga intelektuālā dimensija, tomēr tik grandiozs un nekaunīgs analfabētisms, kādu piedāvā Nacionālais teātris par Latvijas vēsturi un Ulmaņa biogrāfiju, vēl nav pieredzēts. Vadoni uztveru kā nelaimi, kas notikusi ne tikai Nacionālajam teātrim, bet Latvijai, jo apliecina sabiedrības nespēju teātrī (un vai tikai?) atšķirt patiesību no ciniskiem meliem.

,,,,,

Vērtēt pusotru stundu garo Nacionālā teātra 40 aktieru un studistu aģitbrigādes priekšnesumu ar nosaukumu Vadonis no mākslas (vienalga - popkultūras vai «augstās» kategorijām atbilstošu) pozīcijām būtu smieklīgi - izrāde sastāv no dzīvo bilžu estētikā risinātiem teatrāliem štampiem, tajā nav nevienas pat no Latvijas teātru muzikālo izrāžu arsenāla atšķirīgas, oriģinālas nianses. Izrāde ir tik ļoti nekāda, ka neraisa pat niknumu par lieki tērētu laiku, vien garlaikošanos. Bet to vienu «fruktu» mīļuprāt dodu Zanei Dombrovskai, Voldemāram Šoriņam un Egilam Melbārdim par to, ka viņi bija dzīvi cilvēki plakano masku pelēkajā masā. Saukt Vadoni par spēcīgu politisku manifestu arī mēle neceļas, jo demokrātiju kariķējošais un pret liberālu domāšanu acīmredzami tendētais sacerējums ir sanācis tik kusls, ka drīzāk atgādina leģendāro «baloniņu podiņā» no Vinnija Pūka, nevis nopietni uztveramu ideoloģisku pretenziju, lai Latvijā atdzemdinātu «vadonisma» idejas un prasību pēc totalitāras «stiprās dūres». Par to «parūpējies» libretists, kurš ne tikai «mākslinieciski interpretējis» vēsturi, padarot to juceklīgu un normālam skatītājam mulsinošu (ne velti teātris izrādes programmiņā ar detalizētu valsts apvērsuma nepieciešamības izklāstu tagad ir ielicis divas ķeskas, lai cilvēki saprot, kas vispār uz skatuves notiek), bet ignorējis jelkādas dramaturģijas un izrādes būvniecības likumības. Vadonim nav mākslinieciskas loģikas. Toties ir nepārprotams idejiskais mesidžs par līderi - mesiju (vai Kaspara Dimitera sapnis par sevi?), kāds teātrī, kas nes Nacionālā vārdu, kaut vai labas gaumes pēc nebūtu pieļaujams, lai cik demokrātiski es neattiektos pret visdažādāko uzskatu (pat ekstrēmu, pat fašistisku) eksistenci mākslas ideju telpā. Rezultātā žēl, bet nav sanācis nedz «banaļņiks krutatronais» (K.Dimiters), nedz iecerētais hits - jaunatne uz šito negāzīsies, tas nu ir fakts. Principā var piekrist Zigmara Liepiņa Vadoņa tapšanas procesā rakstītajam, ka teātrī «Kanonu nemaz nav! Ir tikai čutene. Un fināls, ka vai nu raud, vai spīdošam acīm stāv kājās, aplaudē un iet kaut ko darīt. Punkts», tikai solītās muzikālās drāmas (par izcila politiķa vientulību, par sievieti, kas visu mūžu mīlējusi kā latviešu Solveiga - foršas tēmas jau šāds sižeta karkass piedāvā daudz) vietā sanākusi pretencioza, nepārliecinoša politiska karikatūra par viena entuziasmēta provinciāļa (Ulmaņa) muļķīgi nodzīvotu dzīvi.

,,,,,

Aktieri strādā profesionāli, atdevīgi cenšoties iemiesot shematiski uzrakstītos tēlus (Māte, Marija, Ulmanis jaunībā un apcietinājumā) vai izdejot notikumus (tauta), bet izrādes ideoloģija izraisa iekšēju pretestību. Un konkrēti - libreta autoru manipulācijas ar pašreizējo psiholoģisko noskaņojumu tautā (Saeimas visgudrā spriedelēšana un tautas nemieri), ar patriotisma jūtām/ atliekām, ar vadoņa un vadonības ideju. Jo kopumā izspēlēts nav vis pretrunīga, sarežģīta, pat ne pašaizliedzīgi iedvesmojoša varoņa, bet vadoņa - glābiņa trumpis. No pelēki melnās, bezsejainās tautas masas izdalās tikai komunistiskā revolucionāre ādas mētelī, sociāldemokrāts un domīgi lēnīgais Ulmanis. Par ubadzi padarītā, kādreiz Latvijas idejai ticošā tauta (Daces Bonātes Sieva) ieķeras Mārča Maņjakova atveidotā Ulmaņa piedurknē kā pēdējā salmiņā, lūdzot, pat paģērot ņemt lietas savās rokās. Vadonības glorifikāciju tikpat kā nesašķoba šaubas.

Vai tiešām izrādes veidotāji mūs redz kā daudzas pelēkas nulles, kuras tikai «dievs no mašīnas» var padarīt par valsti, tautu? Un, ja nav vadoņa, tad nav arī valsts?