Cienījama Valmieras Drāmas teātra ideja un ideālisms, piedāvājot konceptuāli atšķirīgu brīvdabas izrādi. Lai arī bufetes starpbrīdim bija atvēlēta vesela pusstunda, iestudējums pēc savas jēgas noteikti nav vasarīgi ziņģējošs nieks no sērijas «bulciņa no lielveikala Mols» (nekā personīga, cienu Jolandas Suvorovas komiķes šarmu). Tematiski Latviešu laiks runā par tēmu, kas mulsinošā kārtā līdz šim latviešu mākslā nav interpretēta. Izrādes lielākā vērtība - dažādu paaudžu aktieru pašaizliedzīgā un atbruņojoši personiskā spēle, runājot par sevi un savējiem, nevis sen kritušiem Cēsu un Valmieras skolniekiem. Īpaši gribas izcelt Janusu Johansonu igauņu puikas tēvu un Māra Bezmera Edgaru, arī jauniņo vecāku Ivo Martinsona Voldemāra un Ingas Siliņas Marijas saspēli, kuriem izdodas tēliem piešķirt psiholoģiski smalkākas nianses. Atzīmējami scenogrāfa Reiņa Suhanova smalkjūtīgie, faktūrā spilgtie un mērķtiecīgie akcenti, apdzīvojot Cēsu pilsdrupu pagalmu. Kā mākslinieciski pārliecinošam veselumam traucē dramaturga un režisora izvēlētās atšķirīgās dramaturģiskās sistēmas. Lauris Gundars centrējies uz kara situācijas absurdu, iztiekot bez paša kara, kamēr izrādē, acīmredzot piespēlējot brīvdabas situācijai, visai dekoratīvi tiek spēlēts arī «kariņš».
Vērtējums: 3 no 5
Valmieras teātris (režisors Viesturs Meikšāns, dramaturgs Lauris Gundars) aizsāk Latvijā jaunu tradīciju, kura jau vairākus gadu desmitus populāra Ziemeļvalstīs - iestudējums tiek veltīts konkrēta reģiona vēsturiskiem notikumiem un risinās brīvā dabā autentiskā vidē. Skatītāju interese pret šādiem iestudējumiem ir liela, jo Cēsu gleznainajās pilsdrupās, kuras teātra spēlei par Cēsu pulka Skolnieku rotu Latvijas neatkarības cīņās 1919.gadā veiksmīgi pielāgojis scenogrāfs Reinis Suhanovs, publikas netrūka. Režisors panācis saliedētu aktieru ansambli, kas darbojas dedzīgi un pat pašaizliedzīgi. Taču luga un iestudējums tiecas ne tikai vēstīt par reti kuram tuvāk zināmiem notikumiem, bet saskaņā ar latviešu pēdējā laika teātra centieniem arī atmaskot latviešu vēstures patriotiskos mītus. Atmaskojot mītu, kura šai gadījumā nav, dramaturgs un teātris no vanniņas ar ūdeni gandrīz vai izlējis arī pašu bērnu, jo toreizējos cīnītājus tēlo vien kā jautrus un delverīgus pusaudžus. Notikumam objektīvi piemītošā nopietnības un varonības dimensija uzvedumā tiek mēģināta ieviest ar ārējiem un mehāniskiem līdzekļiem, atskaņojot Emīla Zilberta balādiskās dziesmas ar Raiņa tekstiem.
Vērtējums: 4 no 5
Intriģējošs Valmieras teātra piedāvājums pilnīgi tukšajā nopietno brīvdabas izrāžu nišā. L.Gundara uzrakstītais un V.Meikšāna iestudētais stāsts par Cēsu Skolnieku rotas tapšanu skan negaidīti aktuāli, jo jautājums par to, kas mums Latvija un kas mēs tai, pēdējā pusgada laikā ir kļuvis tikpat būtisks kā 1919.gadā. Uzpērk izrādes vienkāršā (bet ne vienkāršotā) intonācija, kas par lielām un svarīgām lietām (dzimtene, brīvība, pienākums) runā bez patosa un arī bez ironijas, un Valmieras aktieri Cēsu puiku un meiteņu lomās pa īstam tic, ka arī no viņu izvēles un rīcības ir atkarīga šo lielo lietu piepildīšanās. Brīvdabas specifika ierobežoti ļauj atklāt psiholoģisko attiecību nianses, tāpēc par primāro kļūst vides un cilvēka saspēle. Kaut arī režisors vietām ir aizrāvies ar nemērķtiecīgu «kariņa» spēlēšanu, autentiskie Cēsu pils mūri, īsts lauka pavards un ūdens muca aktieriem bijuši vislabākie partneri. Pagalam neiederīga gan izrādījusies E.Zilberta uz vispārinājumu tendētā mūzika, jo tās skanējuma laikā darbība vienkārši apstājas.