Kairišs fon Horvāta darbu dēvē par «tautas lugu ar mistikas iezīmēm». Mistiku - Kairiša izrāžu pastāvīgu dimensiju - režisors gan radījis pats, un savādās, sirreālās nojausmas ir izrādes efekts. Par to paldies scenogrāfei I.Jurjānei (dzeltensārto lapu ieskautais mucu templis kā arhetipiska un asprātīga zīme), gaismu māksliniekam I.Kapustinam (par rēnā rudens gaisa materializāciju) un komponistam A.Maskatam (par Rozenštrauha dziesmu, operu citātu un ļaunu vēstošu ilūziju trāpīgu miksli). Bieži piesauktās ekonomiski sociālās paralēles ar lugas laiku (XX gs. 20.gadu beigu Vācija) gan izskan neobligātas un dekoratīvas, priekšplānā izvirzoties titulvaroņu attiecībām, kas D.Lūriņai un īpaši M.Eglienam izdevušās smieklīgi smeldzīgas, un, iespējams, vēl garāks solis mīlas drāmas virzienā būtu nācis par labu. Bet svinošās, dziedošās, alu dzerošās «tautas» tēls gan traki klišejisks un paviršs - nogribējušās tantes un kārīgi veči pārspīlētā dzērumā (izņēmums - I.Kļavinska šķietami nūģīgais taisnprātis Šircingers).
Vērtējums: 2 no 5
Luga ir saturiski aktuāla - krīze un bezdarbs ne tikai izposta vistuvāko cilvēku attiecības, bet veicina arī sabiedrības totālu noslāņošanos, «dzīves vareno» deģenerāciju visatļautības bakhanālijās. Modernisma estētikā uzrakstītā luga ir stilistiski sarežģīta - sirreālistiski groteskās intermēdijas, kas caurauž tautas svētkus, cirka priekšnesumos demonstrējot dažādas fiziskās anomālijas, liek materializēties eksistences slēptajiem, metafiziski baisajiem spēkiem. Izrādē vērojams katastrofāls konflikts starp režisora, iespējams, interesanto ieceri, no kuras mūs sasniedz vien dažas skumjas muzikālas notis, un viņa profesionālo mazspēju realizēt savus mākslinieciskos plānus. Žēl režisora, garām palaistās iespējas redzēt oriģinālu lugu profesionālā iestudējumā, žēl aktieru, bet visvairāk - sava izniekotā laika. Tas, kā režisors pazemojis aktierus (J.Skanis, Ģ.Jakovļevs, D.Lūriņa), ir vienkārši nepieļaujami. Tā vietā, lai tēlotu, kāds cūka ir departamenta direktors vai augsta ranga tiesnesis, ko iemieso aktieri, mums jāskatās, cik riebīgi ir aktieri. Tās ir divas pilnīgi atšķirīgas lietas. Gribētos aicināt režisoru iznākt no savas iedomu pasaules un ieraudzīt reālo ainu, kuru viņš radījis uz Nacionālā teātra skatuves.