Atpaliekot no eiromodes vien par gadiem pieciem, pirmo reizi Latvijā tik pārliecinoši realizēts t.s. «fiziskais teātris» - uz nepārtrauktu fiziski sarežģītu etīžu pamata būvēts jaudīgs, jēgpilns, emocionāli un burtiski ķermeniskās enerģijas zibeņošanas traģikomisks farss, ko ar neredzētu aktierisku atdevīgumu 2 h 20 min. zālē taranē visi Mirušo dvēseļu «zēni». Sadarbība ar K.Serebreņņikovu bijusi svētīga izrādes ansamblim - kā zobratiņi Šveices pulkstenī darbojas visi, grūti izcelt kādu atsevišķu aktieri, kaut arī Jura Lisnera Korobočka, Ivara Pugas Pļuškins, Artusa Kaimiņa Nozdrevs, Mārtiņa Brūvera Maņilova sieva, Artura Krūzkopa Maņilova dēlēns pelnījuši īpašu aprakstu kā tēli, kas izraisa vienlaikus nožēlu, sajūsmu, skumjas, dusmas, riebumu un mīļumu. Uz šādu pretišķu emociju stāvokļa kā uz kaila elektrovada tiek arī turēts skatītājs, lai godīgi pavēstītu par Krieviju, kura kā iracionāls pārlaicīgs monstrs apēd savus bērnus, nepaskaidrojot - par ko. Iesākusies kā atrakcija par nelietīgu afēru, izrāde nemanāmi pārtop kā nesaudzīgs vēstījums par mūsu katra šausmām no nāves. Tāpēc arī Kaspara Zvīguļa ambivalentais varonis Čičikovs ne sekundi neatgādina komiski nožēlojamu personu, drīzāk infernālu sātana grāmatvedi, kas aizspēlējies par tālu. Tos, kas nākuši patērēt teātri kā izklaidi, priecēs pikantie gegi un citas muzikāli horeogrāfiskas atrakcijas.
Vērtējums: 5 no 5
Temps, vieglums un pamatīga slodze pelēkajām šūniņām - īpašības, kas līdz šim nav bijušas pārāk raksturīgas Nacionālā teātra Lielās zāles izrādēm. Tāpēc šīs trīs lietas, ko nesamākslotā brīvībā viesrežisors - viens no Maskavas teātra (un kino) TOP māksliniekiem - «uzpotējis» latviešu teātrim, sajūsmina. Patīkami redzēt Gogoļa romāna inscenējumu, kur teksts nav lokalizēts, kur sižetiskās norises nav mokoši pielāgotas mūsdienām, tomēr izrāde nav arī «autentisks» Gogoļa lasījums. Romāns par finansiālām avantūrām Krievijā XIX gs. vidū, kurā kā Goijas Kaprīzēs eksponēti dažādu netikumu viepļi, teātra valodā pārcelts uz šodienas Latvijas teātra skatuves, songos un skatuves iekārtojumā nesot līdzi atskaņas no K.S. Trīsgrašu operas MHAT. Tā kā esmu redzējusi režisora izrādes Maskavā, varu apliecināt, ka viņa dāsnie komplimenti NT aktieriem nav tikai uzmundrinājums pirms pirmizrādes, bet godīgs novērtējums. Man par atklājumu kļuva Jāņa Vimbas virtuozā spēja mainīt tēlus kā maskas (izlutināts puika, strikta kundzīte, aristokrāts), turklāt tik gogoliskā groteskajā toņkārtā. Tas, ko izdara Juris Lisners kā Korobočka, ar acu skatienu vien atspoguļojot vecās sievas smieklīgi mokošo domu gaitu, ir traktāta cienīgi. Apbrīnojama šķiet arī Kaspara Zvīguļa spēja «turēt» sasprindzinājumā sevi un zāli, žonglējot ar komisko un nopietni smeldzīgo intonāciju divarpus stundas galvenajā - blēža Čičikova lomā. Pieminams būtu katrs. Lielākais gandarījums, ka visi aktieri, kuri turklāt katrs (izņemot K.Zvīguli) tēlo vairākas lomas, ievēro kolektīva kā teju dzīva mehānisma, ansambļa principu, ne brīdi nemēģinot izspīlēties.
Vērtējums: 5 no 5
Ļoti aizraujošs iestudējums, ko interesanti skatīties. Tas vilina un pievelk gan ar režisora apbrīnojamo erudīciju Gogoļa daiļradē, gan ar gluži neticamo fantāziju, humora izjūtu un filigrāno izstrādātību. Kirilam Serebreņņikovam izdevies tas, kas vēl nevienam Nacionālā teātra viesrežisoram: atklāt šī teātra aktieru lielo radošo potenciālu. Sajūsmina kolektīva saliedētība, artistiskā meistarība; labu un ļoti labu darbu vidū ir burtiski šedevri, pie kuriem pieder Jura Lisnera Korobočka, Kaspara Zvīguļa Čičikovs, Jāņa Vimbas vairākas t.s. otrā plāna lomas. Izrāde ir ļoti rafinēta un tās viedoklis par pasauli izaicinoši ironisks, kaut arī ieplīvurots metaforu kaskādēs. Gogoļa romāna lirisko stihiju iemieso aktieru dziedājumi stilizētas krievu tautas mūzikas pavadībā, bet satīriskās ainas atklātas fantasmagoriskās norisēs. Uz vairākiem izrādes izvirzītiem jautājumiem vienlaikus iespējamas dažādas atbildes; šī konceptuālā nenoteiktība rada skatīšanās procesa spriedzi kā detektīvā. Nu, piemēram, vai cilvēks ir viss vienā (sieviete, vīrietis, suns, trijjūgs) pēc režisora, Gogoļa vai Čičikova domām. Un - kura/kuras ir mirušās dvēseles: tās, ko Čičikovs nopērk, tās, ko satiek, vai viņš pats.#