Taču dažās ainās vienlaikus jāsmejas un pārņem aizkustinājums. Zinu, cik grūti to panākt, - Valdim Lūriņam un aktieriem izdevies! Palīdz arī J. Petera/V. Zilvera dziesmas. Aktieri runā katrs savā «latgaliešu valodā», bet tas netraucē, jo ir viens no elementiem visaptverošajā spēles stihijā. Ulda Dumpja Ontons - izcils meistardarbs: ik sekunde vairāk nekā triju stundu garajā izrādē piesātināta ar izdomu, humoru, negaidītām reakcijām un dziļu cilvēcību. Brīnišķīga humora izjūta arī Dacei Bonātei (Anne), Voldemāram Šoriņam un Indrai Burkovskai (kaimiņi). Diemžēl ir arī liekas līnijas, kuru izstrādē pietrūkusi gan mēra sajūta, gan gaume, - īstenībā lieka visa 2. cēliena otrā daļa, pat neērtības sajūtu rada no _Trīnes grēkiem_ nošpikotais un neveikli izspēlētais sižets par vecas sievietes kārību uz jaunu puisi. Arī fotogrāfijas no atmodas laika - pilnīgi «cita opera», jo nevar (un nav vajadzīgs) šo izrādi padarīt par Brīvības pieminekli nr. 2.
Danskovītes (Anitas Ločmeles) mundrajām ainiņām iz latgaliešu dzīves piemīt viss, ar ko spēj valdzināt Lokalstￃﾼck jeb tautas luga savā reālistiskajā paveidā: vienkāršs stāsts (šoreiz - par divu mīlētāju sastapšanos mūža novakarā); vietējā valodā sarakstīti anekdotiski dialogi; piesaiste vietējām paražām un tikumiem. Uzbūves ziņā irdenā luga šķiet kā radīta Valda Lūriņa darbīgajai fantāzijai un inscenētāja vērienam. Režisors asprātīgi paplašina dramatisko telpu gan ar fotoprojekcijām, kurās redzama Baltinavas ainava un baltinaviešiem blakus - Nacionālā teātra aktieri, gan ar ikdienas realitātē ieplūdinātām sirreālām norisēm - kustīgiem priekšmetiem, vīzijām un muzikāli dejiskām intermēdijām, bet… dzīvinoši teatrālas enerģijas pietiek labi ja četrdesmit minūtēm. Kad dialogi sāk motoriski mīties ar dziesmām un dejām, izrādes forma saplok kā pārdurts balons. Intonācijas sirsnība noslīkst pliekanā asarainībā, aizrautīgais lokālpatriotisms un garša uz dzīvi - monotonā plātībā. Par vislielāko problēmu kļūst latgaliešu valoda, ar kuru nacionāļi (izņemot Uldi Dumpi) cīnās kā velns ar krustu. Vai faktūras radīšanai nebūtu pieticis tikai ar latgaliešu dziesmām? Vēl jo vairāk tāpēc, ka Jāņa Petera un Valda Zilvera veiklās stilizācijas tomēr nespēj konkurēt ar «Lobs bej' puika myusu Jezups».
V. Lūriņa ideja uzvest uz Nacionālā teātra skatuves baltinaviešu dzīvesstāstus trāpījusi desmitniekā. Šķiet, visi esam noilgojušies pēc vienkāršas, nesaduļķotas cilvēcības, kas burtiski uzlādē ar vitalitāti un gaišu enerģiju. Lugas autores vērīgums un prasme ikdienišķajā ieraudzīt būtisko, nezūdošo ir rets, dabas dots talants. Aktieru ansamblis iepriecina ar elastību un kolorītumu gan latgaliešu mēles locīšanā, gan citās skatuviskajās norisēs. Izrādes pirmā daļa ar U. Dumpja un D. Bonātes meistarīgajiem aktierdarbiem Ontana un Annes lomās aizskrien kā vēja spārniem. Pārliecinošas versijas par latgaliskā/latviskā rakstura izpausmēm izspēlē V. Šoriņš, I. Burkovska, D. Gaismiņa, A. Klēvere un D. Kažociņa; īsti vietā ir M. Egliena Teicēja sirsnīgā intonācija sarunās ar skatītājiem. Būtisku struktūras un vēstījuma slāni rada V. Zilvera mūzika un J. Petera dziesmu teksti, tāpat grūti to iedomāties bez I. Urtāna Latgalē tapušajām fotogrāfijām, ko samontējis M. Mīlgrāvis. 2. daļā dramaturģija gan sāk izplūst un rotēt, radot zināmu atslābumu, ko varētu novērst lielāka skatuviskās darbības un laika koncentrācija. Taču arī šādā formā es iestudējumu vērtēju kā teātra laimīgo atradumu, kas atgriež ticību tā spējai būt patiesi nacionālam.