Art moderne stilā ieturētais kinoteātris, kas atgādina greznu maharadžas pili, apmeklētājiem durvis vēra 1976. gadā. Tā iespaidīgais vestibils pirms katra seansa tiek izgaismots ar baltām gaismām, savukārt seansa laikā - ar zilām. Tiek stāstīts, ka filmas skatīšanās laikā zālē no gaisa kondicionētājiem, kas novietoti zem katras no vairāk nekā 1000 sēdvietām, tiek smidzināts ziedu aromāts, taču man gan to nepalaimējās sajust.
Uz Radža Mandiras kinoteātri devos skatīties vienu no jaunākajām Bolivudas filmām Radžkumars, kura, kā man stāstīja vairāki indieši, pārsteigs ar smieklīgiem jokiem un spraigu sižetu. Tā kā skatītāji filmas laikā daudz smējās, aplaudēja, svilpa un sajūsmināti auroja, secināju, ka filma ir patiesi izdevusies, tomēr mani vairāk iepriecināja baloži, kuri seansa laikā lidinājās no viena milzīgās zāles gala uz otru. Pēc filmas noskatīšanas nebeidzu domāt par to, cik daudz laba un gaumīga kino, piemēram, Jāņa Norda Mammu, es tevi mīlu vai Kšistofa Kesļovska Zilā līmenī, varētu saražot par šī visnotaļ apšaubāmā Radžkumara budžetu.
Lai gan lielākoties skatītāju iemīļotās indiešu filmas ieturētas vienā un tajā pašā formātā, ko mēdz dēvēt par «māsalu» (vārds, ar ko Indijā apzīmē garšvielu kopumu), indiešu mīlestība pret Bolivudas filmām ir nepiesātināma. Māsalas filmas parasti ir trīs līdz četras stundas garas, tajās ir desmitiem krāšņu dziesmu un deju ar populāru Indijas kinozvaigžņu piedalīšanos, aktieriem visbiežāk jāizspēlē mīlestība starp sievieti un vīrieti (bez seksuālām attiecībām). Bolivudas filmās vienmēr ir spraiga darbība (taču ne asinsizliešana) un pats galvenais - vienmēr laimīgas beigas.
Indijā katru dienu kinoteātrus apmeklē aptuveni 14 miljoni cilvēku (aptuveni 1,4% no viena miljarda lielā iedzīvotāju skaita), lai noskatītos kādu no vairāk nekā 800 filmām, ko ik gadu saražo Bolivuda. Šis skaitlis vairāk nekā divas reizes pārsniedz ASV gadā saražoto filmu daudzumu. Lai gan Indijā tiek demonstrētas arī ārzemēs uzņemtas filmas, vien oskarotais Titāniks spējis iekļūt valsts piecu skatītāko filmu sarakstā. Tādēļ par pasaules filmu galvaspilsētu, vismaz kvantitatīvā nozīmē, iespējams uzskatīt nevis Holivudu, bet gan Bolivudu. Šāds nosaukums Indijas filmu industrijai radies, pateicoties tās atrašanās vietai lielākajā Indijas pilsētā Mumbajā, kuru pirms Indijas neatkarības atgūšanas dēvēja par Bombeju.
Bolivudas filmu ražošanas centrs ir valstij piederošais studiju komplekss Mumbajas ziemeļu daļā, ko dēvē par Filmu pilsētu. Tās pirmsākumi meklējami 1911. gadā, kad režisors un scenārists Dadasahebs Falke uzņēma pirmo indiešu mēmo filmu. Kopš tā laika filmu industrija ievērojami uzplaukusi, tāpēc ne velti Mumbajā vien patlaban atrodami vairāk nekā 250 kinoteātru.
Indijā patlaban ir 16 oficiālu un 24 sarunās lietotas valodas, katrā no tām sarunājas vairāk nekā miljons cilvēku. Šī iemesla dēļ filmu industrija ir nedaudz fragmentēta. Lai gan Bolivuda Mumbajā ir Indijas filmu industrijas līdere, tomēr tā ražo galvenokārt filmas hindi valodā. Atsevišķa kino pasaule - Tolivuda -, izveidojusies Rietumbengāles galvaspilsētā Kalkātā, savukārt kaimiņu valsts Pakistānas otras lielākās pilsētas Lahoras filmu industrija tiek dēvēta par Lolivudu.
Indiešu filmas ir populāras ne tikai Indijā. Tās kļuvušas starptautiski populāras un arvien biežāk tiek izrādītas, piemēram, Amerikas un Lielbritānijas kinoteātros. Šie kinoteātri kļuvuši par kultūras centriem Dienvidāzijā dzimušiem cilvēkiem, kuri mājvietu raduši daudzās pasaules attīstītajās valstīs, jo Bolivudas filmu skatīšanās ir lielisks veids, kā saglabāt saikni ar savu dzimto reģionu.